ATIS BRANTS Madonas pusē ir ienācējs. Dzimis un audzis rīdzinieks. Nu jau četrus gadus ar ģimeni dzīvo Praulienas pagastā.
– Sākumā vienkārši braucām ciemos pie sievasmātes, un tā bija sava veida atslēgšanās no ierastās rutīnas, atpūta, bet to, ka beigās viss izvērtīsies tik nopietni, pat nedomājām. Tagad ir pašiem sava saimniecība, zeme, audzējam gaļas liellopus. Pēc izglītības esmu veterinārārsts, lai gan tā īsti savā profesijā neesmu strādājis. Arī tagad nepraktizēju, tikai tik, cik savā saimniecībā sanāk. Starp citu, abi ar sievu Ilzi esam beiguši Latvijas Lauksaimniecības universitāti: es – Veterinārijas, viņa – Lauksaimniecības fakultāti. Ilze gan vēl joprojām strādā arī algotu darbu Lauku atbalsta dienestā, tā ka nevar īsti saprast, vai varam sevi saukt par pašnodrošinātām personām, – aizdomājas Atis. – Līdz tam biju ierēdnis Rīgā Pārtikas un veterinārajā dienestā, strādāju privātuzņēmumos, bet kaut kā pavilka uz tiem laukiem. Galu galā man ir lauksaimnieciskā izglītība. Tāpat kā Ilze esmu beidzis Bulduru dārzkopības tehnikumu, tad aizgāju studēt uz LLU. Droši vien sava ietekme profesijas izvēlē bija arī maniem vecvecākiem, kas abi bija veterinārārsti. Nu nepatika man tā Rīgas burzma un ārprātīgā satiksme – mēs dzīvojām Pierīgā, un uz darbu, kas sākās deviņos, vajadzēja izbraukt jau ap septiņiem… Bez tam tagad pats esmu sev saimnieks. Jā, neteiksim, ka laukos ir viegli, bet citur ir tāpat, tikai citi apstākļi, cita vide. Man varbūt sakrīt, ka ikdienā daru to, kas man patīk. Lai kaut ko sasniegtu, visu laiku ir jārosās. Bet nekad neesmu sēdējis rokas klēpī salicis, uz sevi varētu attiecināt moto, kas tulkojumā no latīņu valodas skanētu: dzīvot nozīmē cīnīties.
Kad iejautājos par hobijiem, Atis teic, ka tiem īpaši laika neatliekot. Viņš, piemēram, labprāt vairāk pa dārzu parušinātos, bet aktīvākais ravēšanas laiks diemžēl sakrītot ar siena vākšanu. Ja iznāk brīvāks brīdis, patīkot doties medībās vai kopā ar dēlu pamakšķerēt. – Pēteris mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 4. klasē, un īstenībā arī tas bija viens no iemesliem, kādēļ mēs izvēlējāmies mainīt dzīvesvietu, jo dēlam vajadzēja sākt iet skolā, bet radās jautājums, ko viņš iesāks pēc mācībām, kamēr esam darbā.
Ar Ati tiekamies vārdadienas priekšvakarā. Viņš gan atzīst, ka tagad vārdadienas vairs īpaši svinētas netiekot, lai gan iepriekš nekad neko nevarot zināt: – Bet studiju gados gan, tad bija īsti festivāli. Atceros, reiz ciemos gaidīju tikai māsu, bet atnāca puse kursa… Starp citu, sākumā vecākiem attiecībā uz manu vārdu bijuši divi varianti – Lauris un Atis, bet palikuši pie Ata. Zinu, ka piedzimu četros no rīta. Esmu cīrulis, un arī šorīt jau kopš pieciem esmu augšā, lai gan tā laika grozīšana nedaudz sajaukusi režīmu, – atzīst Atis.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto