– Esmu vietējā – Vestienā dzimusi, augusi, skolā gājusi, arī tagad šeit strādāju, – stāsta AGNESE ĢĒRĶE. – Pēc Ērgļu vidusskolas beigšanas gribēju iet uz augstskolu, bet draugi aizvilka uz Purvciema amatniecības vidusskolu. Tur ieguvu ceļojumu aģenta profesiju, kas saistās ar ceļojumu maršrutu izstrādi utt., taču pēc šīs profesijas pie mums nav pieprasījuma, un tā ceļš mani aizveda uz Vāciju. Nostrādāju tur divus gadus par auklīti, ieguvu arī sertifikātu vācu valodā. Tomēr sapratu, ka Vācija nav priekš manis, un atgriezos mājās.
Šobrīd studēju Rēzeknes Augstskolā ģeogrāfijas un sociālo zinību pedagoģijas specialitātē (jāteic, ka uz sarunu Agnese ierodas taisnā ceļā no Rēzeknes, kur todien kārtojusi valsts eksāmenu. – B. M.), vēl tikai diplomdarba aizstāvēšana priekšā. Īstenībā pedagoģija mani ir saistījusi jau no mazām dienām. Tagad gan strādāju par kultūras darba organizatori Vestienas pagastā, taču mācu arī sociālās zinības Sarkaņu pamatskolā. Arī ar kultūras dzīvi esmu cieši saistīta jau kopš bērnu dienām. Mana omīte Biruta Virse bija bibliotekāre Vestienas bibliotēkā, un var teikt, ka es pie grāmatām maziņa pat gulēju.
Agneses ikdienas ritms ir ļoti saspringts. Katru pirmdienu tas sākas ar braucienu uz Valmieru. – Vedu uz skolu Deividu. Viņš man ir bērniņš ar īpašām vajadzībām. Pirmie divi gadi vispār pagāja slimnīcās, un tagad jau ceturto gadu katru nedēļu dodamies uz Valmieru – vispirms vedu Deividu uz speciālo bērnudārzu, tagad dēls mācās 1. klasē. Grūti mums klājas, dēliņu es audzinu viena. Deivida tētis ir miris. Toties man ir ļoti laba ģimene, draugi, darba devēji. Es uzskatu, ka ar visu var tikt galā, vajag tikai gribēt – neraugoties uz to, ka Deivids prasa nepārtrauktu pieskatīšanu, pa šo laiku esmu ieguvusi gan autovadītāja tiesības, gan tikusi līdz diplomdarbam augstskolā, strādāju divos darbos, vēl dramatisko Vestienā vadu. Visu laiku kā tādā ritenī, bet man patīk. Kad sagribas mieru, paņemu no bibliotēkas kādu grāmatu. Atpūšos arī savos kultūras pasākumos – mans darbs ir mana atpūta, jo man tas patīk, – atzīst Agnese.
Savukārt, kad uzjautāju par vārdu, Agnese uzsver: – Vecākiem uzreiz bija skaidrs, ka būšu Agnese. Tas bija tēta izvēlēts vārds, un – kā omīte allaž uzsvēra – tas ir tāds kārtīgs vārds. Es atceros no lasītā, laikam no Hemingveja stāstiem, kur galvenajam varonim sieva bija Agnese, bet laiva Esenga („Agnese" no otras puses). Man savs vārds vienmēr ir paticis, nekad negribētu citu. Interesanti, ka arī Esmeralda no „Parīzes Dievmātes katedrāles" ir Agnese, tāpat Māte Terēze…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva