– Pie sava vārda esmu tikusi, pateicoties mammai. Viņai ļoti paticis Tolstoja romāns „Aelita". Pati gan to neesmu lasījusi, bet noteikti izdarīšu, – vaicāta par sava vārda vēsturi, teic Liezēres pamatskolas skolotāja AELITA SKAIDRĀ, smejot, ka īstenībā viņai esot daudz vārdu: Ailita, Elita, Lita, Ita, bet pārsvarā visi tomēr saucot par Aelitu. – Man savs vārds patīk, lai arī tas nav īpaši populārs (pēc PMLP datiem, Latvijā šobrīd ir 502 Aelitas. – B. M.).
– Esmu dzimusi Vecpiebalgā, pēc tam aizprecējos turpat blakus uz Inešiem, strādāju Kaudzīšu pamatskolā. Kad 1999. gadā skola tika likvidēta, pārnācu uz Liezēri, jo šeit meklēja vācu valodas skolotāju. Tagad vairs vācu valodu nemācu, bet gan informātiku un ģeogrāfiju. Sākumskolas, kā arī vācu valodas un informātikas skolotājas specialitāti ieguvu Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, pirms tam esmu studējusi arī Liepājas Pedagoģiskajā institūtā latviešu valodu un literatūru, bet ģeogrāfiju apguvu LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē. Skolotājam jau ir jāmācās visu laiku, – atzīst skolotāja Aelita. – Vēl man ir arī sirdsdarbiņš – mācu bērniem tautiskās dejas. Esmu beigusi deju skolotāju kursus, un arī pašai, lai gan kopumā maz ir sanācis, patīk dejot.
Liezēres pamatskolā nu jau nostrādāts 12 gadu, un Aelita joprojām mēro ceļu uz saviem Inešiem. – Mums ir vīra dzimtas mājas ļoti skaistā, samērā nomaļā vietā pie Ineša ezera. Starp citu, vīra vārds ir Inesis; tas tā labi skan – Inesis no Inešiem… Kā jau laukos, mums ir arī neliela saimniecība ar 12 govīm, un tagad, kad esam palikuši tikai divi ar vīru, viss saimniekošanas smagums gulst uz viņa pleciem, es vienīgi piepalīdzu govis izslaukt. Bērni jau ir izauguši un atbrauc tikai pa brīvdienām. Jaunākā meita Monta mācās Jelgavā maģistrantūrā, abi dēli Emīls un Intars strādā. Darbdiena ir diezgan noslogota, bet labāk jau būt visu laiku darbībā, nekā sēdēt un vaimanāt, ka nekā nav. Protams, arī atslodze vajadzīga. Mēģinām ar vīru vismaz reizi gadā kaut kur aizbraukt. Vecākais dēls aizrāvies ar rallijsprintu, un tad nu mēs visi braucam uz sacensībām un fanojam par viņu. Vasarā man ļoti patīk darboties dārzā. Turpat blakus ir arī mežs – ogas, sēnes. Gadiem ejot, jau vērtības mainās, agrāk es vairāk uzmanības pievērsu materiālajām lietām, tagad saprotu, ka galvenais ir laba veselība, lai ir veseli bērni, draugi, radi, lai mamma vēl turas, tāpat brāļa ģimene. Un lai darbs sagādā prieku. Bērniem vienmēr atgādinu: nemācieties tādu darbu, kas jums nepatīk. Man šajā ziņā ir laimējies. Protams, kā jau katrā darbā, ir savi rūgtuma brīži, bet ir arī skaisti mirkļi. Man ir ļoti labi kolēģi, tāpēc droši vien es arī tā turos pie šī kolektīva, jo nav jau nemaz tik viegli izbraukāt.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva