– Ar savu vārdu es vienmēr esmu ļoti labi sadzīvojusi, turklāt vārda diena ir teju vai mani mīļākie svētki, iespējams, tāpēc, ka tā ir vasarā, kad daudz ziedu, un ka ar to man vienmēr saistījušās skaistas atmiņas. Dzimšanas diena drīzāk ir svētki vecākiem; arī mana meita savā dzimšanas dienā man dāvina tādu skaitu ziedu, cik viņai gadu paliek, pateicībā par to, ka viņa vispār ir uz pasaules. Piekrītu viedoklim, ka vārdadiena ir Dieva dāvana, – pārdomās dalījās vakardienas jubilāre RŪTA KRIEVA.
Viņa dzimusi Ošupē un ir jaunākā māsa četriem brāļiem. Rūta secināja, ka, būdama meitiņa peciņa, varbūt tikusi nedaudz vairāk lutināta. Bērnības gadus Rūta atceras harmoniskus un nedaudz ar nostaļģiju, atzīstot, ka vecāku labo audzināšanu un mīlestību bērni parasti visvairāk novērtējot, kad vecāku vairs neesot šai saulē.14 gadu vecumā Rūta Krieva iepazinusies ar savu vīru, kura dzimtās mājas ir Švāna pusē. Abi apprecējušies, kad viņai bijis 22 gadu. Vārda dienas gaviļniece apzinās, ka viss, kas dzīvē sasniegts, ir nācis ar vīra atbalstu un palīdzību.
Rūta strādājusi par skolotāju, tad 3 gadus viesu namā „Gaiziņstars", paralēli gadu mācoties viesnīcu vadītāju kursos. Pirms četriem gadiem viņa tika pieņemta par viesnīcas pārzini Madonas viesnīcā. Rūta atklāja: – Varu godīgi teikt, ka esmu laimīga, jo ģimenē viss ir kārtībā, esmu atradusi savu vietu, kolektīvs darbavietā ir izveidojies ļoti saliedēts un uzcītīgs. Darbs ir ieguldīts liels, un attiecīgi daudz kas ir paveikts.
Brīvajā laikā Rūta aktīvi apmeklē sporta kluba aerobikas nodarbības, kopj savu lolojumu – dārzu un ir liela draudzene saviem 14 un 4 gadus vecajiem mazbērniem. Zināšanas dārzkopībā viņa likusi lietā, arī apzaļumojot viesnīcas teritoriju, kas citādi būtu izmaksājis bargu naudas summu. Rūta uzsvēra: – Ne tikai madoniešiem, bet arī latviešiem kā tautai ir jāiemācās būt saimnieciskākiem. Mēs daudz ko nenovērtējam. Reiz bija atbraukuši japāņi; viņi bučoja malkas pagalītes un bija sajūsmā, kad ieraudzīja skudru pūzni. Šajā darbā strādājot, reizēm varu paraudzīties uz dzīvi citādām acīm. Esmu sapratusi, ka latviešiem piemīt lielummānija un mēs visu gribam grandiozu.
Pagājušajā gadā Rūta piepildījusi senu sapni – aizbraukusi uz Franciju. Nākamais realizējamais sapnis ir angļu valodas pilnīgāka apguve, un nu jau otro gadu viņa mācās kursos: – Esmu sev nosolījusies ziemā atteikties no televizora un grāmatām, lai veltītu laiku angļu valodai. Mans dēls ir devies strādāt uz Londonu, tāpēc vēlos, lai, aizbraucot pie viņa ciemos, es varētu veiksmīgi ar apkārtējiem komunicēt.
Autors: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto