Toreiz, kad nesen uzceltajā Madonas slimnīcā kā piektais bērns ģimenē pasaulē nāca mazā Tatjana, nevienam no piederīgajiem pat prātā nenāca, ka pēc gadiem tā kļūs par TATJANAS ĪSPĒTERES darbavietu. – Šis man jau ir 24. gads, kopš strādāju Madonas slimnīcas ķirurģijas nodaļā.
Mācījos 3. klasē, kad ģimene pārcēlās uz dzīvi Cēsu rajonā. Pat nezinu, kā tas īsti sanāca, bet pēc 8. klases absolvēšanas izvēlējos mācīties turpat Cēsīs medicīnas skolā. Bērnībā jau laikam daudzi grib kļūt par ārstu vai skolotāju. Kamēr mācījos, ceļi atveda atpakaļ uz Madonu. Un, tā kā sadale notika pēc dzīvesvietas, nokļuvu Madonas slimnīcas ķirurģijas nodaļā, – stāsta Tatjana. – Darbs nav viegls, prasa izturību, iejūtību, laipnību. Nodaļa vienmēr ir pārpildīta, pie mums ārstējas slimnieki arī no citiem rajoniem, un mēs no agra rīta līdz vēlam vakaram esam kā tādas vāveres ritenī. Citreiz jau uznāk domas, ka vajadzētu kaut ko mainīt, bet kur iesi, ja sevi visu esi ielicis šajā darbā, – atzīst Tatjana. Lielo meitu Janu, kas mācās 12. klasē, gan viņa esot centusies atrunāt studēt medicīnu: – Negribētu, ka viņa izvēlas medicīnu tikai tādēļ, ka mamma strādā par māsiņu. Ja tas nav fanātisks aicinājums, tad vajag nopietni apsvērt. Mācību slodze Stradiņa universitātē ir liela, ne visi to var izturēt. Jaunākajai meitai astotklasniecei Danai gan vēl pārdomām laika pietiek. Bet pašai zināšanas medicīnā daudz palīdzējušas, it sevišķi, kad meitas bijušas maziņas. Vēl tagad radi un paziņas reizēm mīlot paķircināt: klausies, dakterīt, kas man tur varētu būt? Un, kad viņa uz to atbildot, ka viņa ir māsiņa, nevis daktere, vienmēr sekojot arguments – tu taču tik ilgi strādā, tev viss tāpat ir jāzina…
Bet, jautāta par brīvo laiku, Tatjana teic, ka tās, pirmām kārtām, esot rūpes par ģimeni, abām meitām, vīru. No agra pavasara līdz vēlam rudenim – arī dārzs. Labi, ja brīvajos vakaros, kad nav dežūras, paliek laiks kaut ko palasīt vai ziemā – paadīt. Savukārt taujāta, vai pie sava vārda tikusi par godu „Jevgeņijam Oņeginam", Tatjana pasmaida. – Es domāju, ka ne. Man vārdu esot izvēlējies brālis, kas bija septiņus gadus vecāks par mani. Trīs vecākie brāļi ir dzimuši Krievijā, jo tēvs nāk no Sanktpēterburgas. Vispār jau es esmu mācījusies krievu skolā, arī medicīnas skolā neriskēju mācīties latviešu kursā, bet, lai iegūtu pilsonību, man vajadzēja kārtot naturalizācijas eksāmenu, lai gan man tur tāpat, kā jūs tagad, vaicāja, ko es tur meklējot…, – stāstot Tatjanas sejā atplaukst vēl gaišāks smaids, jo to, ka viņas runā varētu būt kaut mazākais akcents, tiešām nevar pateikt. Bet vārdadienā viņu reizēm apsveicot gan 10., gan 25. janvārī, kad Krievijā pēc pareizticīgo kalendāra tiek atzīmēta Svētās Tatjanas, kas ir studentu aizbildne, diena.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto