Meirānu Kalpaka pamatskolas latviešu valodas un literatūras skolotājai DAGMĀRAI ŪDREI pedagoga profesijā aizritējuši jau vairāk nekā četri gadu desmiti.
– Pēc Liepājas Pedagoģiskā institūta beigšanas mani norīkoja darbā uz Kalna skolu, kur nostrādāju līdz pat tās likvidēšanai, vienubrīd strādāju pat divās skolās. Braucu
mācīt latviešu valodu arī uz netālo Murmastienes pamatskolu, bet nu jau 11. gadu strādāju Meirānu pamatskolā, – stāsta Dagmāra Ūdre. Vaicāta par profesijas izvēli,
atzīst, ka tas ir viņas latviešu valodas skolotājas Elzas Burkas nopelns Tirzas pamatskolā. – Man bija tik brīnišķīga skolotāja, ka par izvēli šaubu vispār nekādu nebija. Jā, skolā strādāt nav viegli, bet es uzskatu, ja izturēti pirmie pieci gadi, tad tas aiziet. Smejos, ka visi skolotāji ir mazliet dīvaiņi. Brauc, kur braukdams, skolotājs skolotāju pazīs arī pēc 100 kilometriem, – smaida skolotāja Dagmāra, bet, runājot
par savu mācību priekšmetu, ir pārliecināta, ka ļoti svarīgi ir, lai bērns lasa: – Tad viss ir kārtībā – gan valoda kļūst bagātāka, gan iztēle rosinās, bagātāka kļūst arī jūtu pasaule. Bieži vien ikdienā ar bērniem runājot, viņi tā jocīgi uz mani skatās, kad es sajūsminos par kādu grāmatu, bet vairāk vai mazāk jau lasa katrs. Grūtāk varbūt ir ar puišiem. Pati cenšos iet laikam līdzi. Mazmeita, piemēram, piespieda mani izlasīt visu Hariju Poteru, nenoliedzami interesanti, bet man, protams, tuvāka ir klasika – Blaumanis, arī Indrāni labprāt lasu. „Zemesvēzī", piemēram, redzu savu vecāku dzīvi.
Abi pašu bērni jau sen izauguši. – Inese strādā un dzīvo Daugavpilī. Jānis tepat pa Stalīdzāniem, ņemas ar guļbūvēm. Lielākā mazmeita Laima mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 10. klasē, meitas dēls Reinis beigs 9. klasi, bet jaunākajam mazdēlam Sandrim ir četri gadi. – Mans vaļasprieks ir puķes, it īpaši sīpolpuķes, un truši. Ir bijis, kad trušu saime pieaug līdz pat 60. Viņi ir tik jauki un mīļi, vienīgie kreņķi, kad pienāk laiks šķirties. Tad manis nekad nav mājās… Vīram ar to galā jātiek. Nekad neesmu vairījusies no fiziska darba un slodzes. Arī uz darbu labā laikā vienmēr braucu ar velosipēdu. Ceļā aiziet savas 40 minūtes, bet tas ļoti palīdz uzturēt sevi formā.
Savs stāsts Dagmārai ir arī par vārda izvēli. – Es smejos, ka tas jau ir latvieša dabā – par katru cenu jābūt labāk nekā kaimiņam. Mums kaimiņos dzīvojusi tāda iedomīga
ģimenīte. Manai mammai piedzimis dēls, Andris vārdā, tajā ģimenē arī bijis Andris. Kad atskrēju es, viņiem jau bijusi meita Māra. Arī manai mammai gribējies Mārīti, bet
sprieduši, ka tā jau nevar, tāpat kā kaimiņiem. Risinājums nācis pats par sevi – dzemdības notikušas mājās, un vecmāte, kas mani pieņēmusi, bijusi Dagmāra. Mamma
bijusi priecīga – tāpat viņai būs Mārīte… Katrā ziņā vecākiem esmu pateicīga visu mūžu. Tēvs man ir atstājis kolosālas darbspējas, toties mamma – varbūt mazliet par
daudz apzinīguma.
Autore: BAIBA MIGLONE