Gunta Latvijā ir gana populārs vārds – pēc PMLP datiem, rīt vārdadienu svinēs 6304 Guntas, bet tik liela sakritība kā Ļaudonas pasta nodaļā gan laikam ir reta – tur strādājošās trīs darbinieces visas ir Guntas – Gunta Matīsa, Gunta Smalkā un Gunta Rukmane. Bet pasta nodaļas vadītāja GUNTA MATĪSA, pie kuras šonedēļ braucām ciemos, sarunas gaitā atklāj vēl kādu interesantu faktu.
– Tā nu sanācis, ka savukārt manam vīram vārds ir Guntis. Var teikt, ka ar Gunti mēs sadancojāmies, jo abi iepazināmies, kad dejojām jauniešu deju kolektīvā, un esam kopā jau 33 gadus. Dejot gan jau kur tie gadi, kopš vairs nedejojam, ja nu vienīgi kādā ballē… Izauguši divi bērni – Lāsma un Ingus, mums ir arī mazmeitiņa – četrgadīgā Letīcija. Un laikam kā jau visiem vecākiem nav lielāka prieka par to, kad visi sabrauc ciemos. Dzīvojam manā dzimtajā pusē Sāvienā. Ir pašiem sava saimniecība, par ko gan rūpes vairāk gulstas uz vīra pleciem, taču arī man, kolīdz esmu mājās no darba, darāmā netrūkst. Saimniecība paliela – sešas gotiņas, jaunlopi, bet man vienmēr ir bijis sapnis par lauku māju, un esmu priecīga, ka tas tā piepildījies. Vienīgi diena allaž par īsu, – atzīstas Gunta.
– Gribētos vairāk laika atlicināt mājas apkārtnes iekārtošanai, dārzam, puķēm, bet darbs vienmēr dzen darbu.
Kad vaicāju, kā veidojusies dzīve un vai nekad nav gribējies doties kaut kur prom no šīs puses, Gunta teic, ka kādus piecus gadus dzīvojuši Valmieras pusē, bet 90. gados atgriezušies atpakaļ. – Pamatskolu beidzu Sāvienā, bet vidusskolu – Jēkabpilī. Pēc tam iestājos Lauksaimniecības akadēmijā piensaimniekos, taču tad apprecējos un mācības pārtraucu. Sāku strādāt Sāvienas pasta nodaļā. Interesanti, ka tad, kad atgriezāmies šai pusē, atkal pastā bija vakance, un tā nu es pastā visu mūžu esmu nostrādājusi. Kad pirms trim gadiem likvidēja Sāvienas pasta nodaļu, pārnācu uz Ļaudonu. Darbs visu laiku ar cilvēkiem, bet man tas patīk. Daudzi nāk uz pasta nodaļu ne tikai nokārtot maksājumus vai abonēt presi, bet arī parunāties. Bieži nākas būt arī psihologam, tādās reizēs galvenais ir cilvēku uzklausīt. Laukos ļoti jūt smago situāciju, kāda ir šobrīd. Cilvēki rēķina, ko var atļauties, arī presi abonē nedaudz mazāk. Lai gan jāteic, ka lielu kritumu tomēr nejūt, jo gribas jau būt lietas kursā par vietējām aktualitātēm, un kas tad par to labāk informēs, ja ne „Stariņš", ir, kas cītīgi turpina abonēt arī „Latvijas Avīzi". Skumīgi, ka lauki pamazām noveco un te paliek galvenokārt vecākā paaudze, bet jauniešiem jau laukos ir maza perspektīva. Daļa aizbrauc uz ārzemēm, bet kas viņiem cits atliek. Gribas gan cerēt, ka nākotnē viss mainīsies un sakārtosies. Visos laikos cerība un ticība ir palīdzējusi izturēt. Un cilvēki jau pēc savas būtības nav mainījušies, – mazliet apcerīgi nosaka Gunta.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto