AGIJA VĀGNERE ir dzimusi un augusi Madonā. Vienubrīd gan mācījusies Cēsu sanatorijas mežaskolā, bet vidusskolu pabeigusi tepat savā dzimtajā pilsētā. Pēc tam studējusi Latvijas Universitātē Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē, ieguvusi pedagoģijas bakalaura diplomu. Un atgriezusies… Madonā.
– Man ir ļoti, ļoti veicies, jo pēc augstskolas beigšanas varu strādāt savā profesijā. Praksē biju Madonas bērnu un jauniešu centrā, iepatikās un tobrīd interesējos, vai man šeit neatrastos darbs pēc augstskolas beigšanas. Tāpēc biju ļoti priecīga, kad BJC direktore Gunita Kļaviņa man piezvanīja un piedāvāja strādāt nesen nodibinātajā jauniešu iniciatīvu centrā Madonā. Februārī pagāja divi gadi, kopš šis centrs nodibināts, un jau vairāk nekā pusotru gadu esmu tā vadītāja. Tas ir brīvā laika centrs, kur jaunieši var atrast sev piemērotu nodarbi pēc mācībām brīvajā laikā, gan spēlējot dažādas spēles – novusu, galda tenisu utt., gan iesaistoties piedāvātajās aktivitātēs, – stāsta Agija. – Darbs ar jauniešiem mudina pašai vienmēr būt kustībā – mainīties, pielāgoties, analizēt paveikto. Katrs pasākums ir kaut kas jauns. Lielākais gandarījums ir, kad jaunieši paši atzīst, ka ir izdevies. Ar jauniešiem strādājot, tu nevari novecot, jo viņi dod tādu pozitīvismu. To tiešām no viņiem var mācīties. Bieži vien ikdienā mēs nenovērtējam eksistenciālas lietas, to, ka esam veseli, varam staigāt, smieties, redzēt, dzirdēt – daudziem tā nav. Tāpēc jāpieturas pie pozitīvā. Valstī krīze pāries, arī šobrīd ir dažādas iespējas, kaut kas jādara, jādarbojas, nevis jāgaužas, cik dzīve grūta, – ir pārliecināta Agija un nebūt nežēlojas par dzīvi mazpilsētā: – Man patīk Madonā. Te ir mierīga atmosfēra, reizēm gan mazliet kaitina, ka nekas tā īpaši nenotiek, kaut gan beidzamajā laikā tā nevar teikt. Kultūras namā tiek rīkots ļoti daudz pasākumu, vajag tikai atrast kaut ko sev piemērotu. Es labprāt apmeklēju gan koncertus, gan teātra izrādes. Varbūt vienīgi jauniešiem kādu mūzikas klubu gribētos, kur aiziet piektdienu un sestdienu vakaros padejot. Vēl man patīk ceļot, iepazīt svešas zemes, un tā sajūta, kad atgriezies mājās, ir tik forša, jo nekur jau nav tik labi, kā mājās. Patīk vērot pārmaiņas dabā, vasarā aizbraukt uz mežu ogās – mazo zemenīšu un aveņu aromāts ir kaut kas neaprakstāms. Labprāt atpūšos arī pie jūras. Jauki ir vasarā uzspēlēt volejbolu pludmalē vai ziemā aizbraukt uz kalnu paslēpot, nu kaut vai tepat pie mājas pabraukt ar ragaviņām. Katrā ziņā te ir daudz vairāk iespēju būt pie dabas nekā Rīgā. Savukārt jautāta par savu neparasto vārdu, atzīst, ka tas esot mammas ierosināts. Viņai bijusi pazīstama kāda medmāsiņa, kas jūsmojusi par šo vārdu, un arī mammai tas iepaticies. Vienubrīd gan pavīdējis arī variants par Agnesi. – Taču Agnešu ir ļoti daudz, tāpēc labi, ka neielika šo vārdu. Man savs vārds ļoti patīk, lai gan citiem to grūti iegaumēt, un kādos tik vārdos mani nesauc – gan par Agniju, gan Agritu, Agitu, bet es saku – nē, es esmu Agija!
Autore: BAIBA MIGLONE