Madona ir EVITAS ZĀLES dzimtā pilsēta. Pēc toreizējās Madonas ģimnāzijas absolvēšanas sekojušas studijas Latvijas Universitātē. – Uz juristiem doties studēt izlēmu kādā 10. klasē. Sapratu, ka eksaktie priekšmeti nav īsti manējie, bez tam mamma bija pamanījusi, cik man būtiski vienmēr argumentēt savu viedokli, bet tas jurista profesijai nav mazsvarīgi. Tajā laikā šī fakultāte bija ļoti populāra, liels konkurss – togad pat 16 cilvēku uz vienu vietu. Tomēr tiku budžeta grupā, – atceras Evita. Taču arī pēc studijām neesot bijis domas palikt galvaspilsētā. – Sapratu, ka īsti neesmu Rīgas meitene. Arī draugs dzīvoja Madonā, un mums jau bija piedzimusi Patrīcija Paula (kas nu jau mācās 2. klasē), bet, ja ar mazu bērnu jāizvēlas, kur dzīvot, priekšroka viennozīmīgi tika dota Madonai.
Laimīgi sagadījās, ka tieši tobrīd bija jurista vakance Madonas pilsētas domē. Tā arī paliku tur strādāt, tagad esmu novada pašvaldībā juriste. Darbs ļoti vispusīgs, nevari kā jurists specializēties vienā jomā, redzējumam jābūt diezgan plašam. Tāpēc izvēlējos studēt maģistrantūrā Rēzeknes Augstskolā vadībzinātnes. Tas ievērojami paplašina redzesloku, palīdz izprast pašvaldības darbu kopumā, – atzīst Evita.
Atzinīgus vārdus Evita velta savai pilsētai, tās izaugsmei.
– Es vienmēr esmu lepojusies ar Madonu. Patīk, ka tā kļūst aizvien sakoptāka. Kaut vai, piemēram, apvedceļš, ko savām sportiskajām aktivitātēm izmanto daudzi madonieši. Šogad Paula iemācījās braukt ar velosipēdu, un arī mēs ar meitu bieži vien vakaros dodamies izbraucienos pa apvedceļu. Šobrīd viss brīvais laiks mums paiet divatā, jo vīrs Gvido kā daudzi devies strādāt uz Zviedriju, bet es aplam nesūrojos. Gan jau viss pamazām sakārtosies. Mēdzu sev atgādināt, ka katrā peļķē jāmāk saskatīt debesis. Mēģinu optimistiski skatīties uz šābrīža situāciju. Ne vienmēr tā sanāk, bet es cenšos sevi noskaņot. Tam ir ļoti liela nozīme, kā tu raugies uz notiekošo. Šis laiks liek izvērtēt, kuras ir tās svarīgākās lietas. Vienubrīd cilvēki bija kā apsēsti ar naudu, ar mantu, – spriež jaunā sieviete.
Bet, jautāta par svētku reizēm, viņa atzīst, ka mīļākie svētki ģimenei ir Ziemassvētki, meitiņas dzimšanas diena, arī Jāņi, kad visi kopā dodoties pie Gvido radiem uz laukiem. Vārdadienas gan paskrienot nemanot. Protams, apsveikumi, neskaitāmi telefona zvani, mīļas īsziņas, draugos statistika augšā. – Man pašai savs vārds ļoti patīk. Vecāki gan sākumā gribējuši mani saukt par Kristīni, kas tolaik bijis ļoti populārs vārds, bet, tā kā tāds vārds ticis ielikts manai māsīcai, kas piedzimusi mazlietiņ pirms manis, viņiem bijis jāizvēlas kaut kas cits. Tēta variants bijis – Sintija vai Signe, bet mammas – Evita. Tā arī tas palicis. Vispār dzīvē sanācis ļoti interesanti – mana bērnības draudzene ir Vita. Labi skan – Evita un Vita…
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva