– Esmu centra zēns, – saka madonietis VIKTORS LAŠKOVS. – Dzimis tagadējās bibliotēkas ēkā, bet audzis Blaumaņa ielā – tur, kur patlaban ir viena no Madonas frizētavām, un visu laiku tepat vien grozījies. Vienīgi dienesta laikā 3 gadus nodienēju jūrniekos Baltijas flotē. Atnācu no armijas, drīz vien apprecējos, dzima bērni – Edmunds un Elīna. Tagad bērni jau lieli, patstāvīgi, apzinīgi, ir mums ar sievu Ivetu liels atbalsts. Elīnai jau pašai meitiņa, kas mums visiem sagādā lielu prieku.
Ikdienā, kā jau daudzi būs ievērojuši, Viktors un Iveta nodarbojas ar stādu un ziedu audzēšanu, viņiem ir pašiem savs ziedu veikals „Elīza". – Pamazām sākām jau tajos laikos, kad vēl strādāju par atslēdznieku ATU, bet Iveta slimnīcā ķirurģijas nodaļā bija māsa saimniece. Kopumā ņemot, dārzniecībai būs teju 25 gadi. Uz to mūs pabīdīja kaimiņu onkulītis – sak', gribat kaut ko vēl papildus nopelnīt, sāciet ar to, kas pie rokas, un tā arī sākām – ar mazumiņu. Nu jau 17 gadu, kopš nodibināts savs uzņēmums. Ir mums arī lauku mājas Mārcienas pagastā, kur ir lielāka platība un var izvērsties. Mums ir viena no lielākajām mārtiņrožu kolekcijām un arī stādu audzētavām šai pusē, audzējam arī lilijas, tāpat arī dažādu puķu un dārzeņu stādus.
Kad iejautājos, kas Viktoram pašam no puķēm vislabāk patīk, viņš nosmej, ka pa šiem gadiem ziedus un stādus esot tonnām pārcilājis un grūti ko vienu izcelt. – Katrai sezonai ir kaut kas savs. Savs pavasarim, savs vasarai un savs rudenim. Bet pavasaris mums sākas jau janvārī, kad siltumnīcās viss pamazām sāk dīgt un zaļot, un tad līdz Jāņiem – stādi, pēc tam sāk lilijas ziedēt, puķuzirņi, tad nāk mārtiņrozes.
Oktobra beigās noslēdzam sezonu, jo kaut kad taču atelpa arī pienākas… Bet nav jau tā, ka esam galīgi darbos iejūgušies un neko apkārt neredzam, ja labi grib, var arī kādu brīvāku brītiņu izkārtot. Visi kopīgi saraujam un tad uz divām trim dienām kaut kur aizbraucam. Bērni ir lieli palīgi. Lai gan darbs abiem ir Rīgā, tomēr teju katru sestdienu un svētdienu viņi ir Madonā. Mūsu ģimenē, starp citu, ir veicies – darbs sakrīt ar vaļasprieku, jo paši zināt – ja kaut kas nepatīk, tad arī nekas nesanāk.
Jautāts par savu vārdu, Viktors teic, ka diemžēl nav vairs kam par to paprasīt: – Mamma aizgāja mūžībā, kad biju pavisam mazs, tēvs – tajā laikā, kad dienēju. Mani uzaudzināja vecāmamma. Un ar to svinēšanu ir tā, kā mani draugi smejas: tā ir tāda jauka Jāņu ieskaņa. Bet Jāņos parasti braucam uz kādu lielāku saietu. Ir būts gan Paula ziņģēs, gan dažādos citos pasākumos. Šogad droši vien dosimies uz Valmieru.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto