LEONS VIGULIS ir kalsnavietis. – Tur esmu dzimis un tur arī dzīvoju. Esmu saremontējis vecāsmammas mājas „Zēļus", nodibinājis zemnieku saimniecību. Šobrīd gan vairāk nodarbojos ar mežu kopšanu un izstrādāšanu.
Savulaik visos tajos meža darbos mani ievadīja mežsargs Voldemārs Mālakalns. Līdz tam daudzus gadus pēc Jaungulbenes profesionāli tehniskās skolas beigšanas un dienesta padomju armijā strādāju „Madonas lauktehnikā" Sauleskalnā par šoferi. Daudz strādāju, brīvā laika bija maz, neatlika laika arī vienam no maniem lielākajiem hobijiem – motosportam, – atceras Leons Vigulis. – Tad nāca laiks, kad motosports atdzima, un arī es sāku aktīvi tajā iesaistīties. Braucu ar vecajām padomju laika „Čezetām" tā sauktajā retro klasē. Pamazām sāka parādīties glaunie ārzemju motocikli. Sapelnīju naudiņu, nopirku lepnāku mocīti un sāku piedalīties enduro sacensībās. Savulaik Kalsnavā bija ļoti spēcīgs motoklubs, kas pagājušajā gadā nosvinēja desmit gadu jubileju un kura dvēsele ir Ilmārs Mednis. Tagad gan kluba darbība tā kā pieklususi, jo īstenībā motosports ir ļoti dārgs sporta veids, un ar naudiņu, paši zināt, kā šobrīd ir. Arī pats kādu pusotru gadu sacensībās nepiedalos, jo guvu smagu traumu, bet nākamgad atkal plānoju būt ierindā. Ziemā savukārt uzspēlēju novusu, zolīti, – atklāj Leons Vigulis un piekrīt, ka pēc dabas ir diezgan azartisks. Motosportam pievērsies arī dēls, sestklasnieks Kristers, kam, starp citu, vārds dots par godu slavenajam motosportistam Kristeram Serģim. Daudzus gadus uz sacensībām līdzi braukusi arī vidējā meita Solvita, kas šoruden uzsāka mācības Kalsnavas pamatskolas 9. klasē un nesen ieguvusi dīdžeja sertifikātu. Vecākā meita Kristīne gan ir projām Rīgā. Viņai rit pēdējais studiju gads. – Būs pašiem savs stomatologs, – nosmej Leons. – Maz jau sanāk visiem kaut ko kopā iesākt. Ģimene, sieviņa Ineta pa šiem gadiem jau pieradusi, ka mūždien esmu projām sacensībās. Pārējā laikā – darbi, kuru laukos vienmēr pietiek. Vasarās kopīgi uz jūru aizbraucam, bet īpaši kaut kur tālāk nesanāk. Protams, svētku reizes, bet tad jau sanāk arī radi un draugi. Labi, ka šoreiz vārdadiena iekrīt sestdienā, tad jau visiem brīvāks. Vārds man tāds samērā rets – gan mācoties Madonas 1. vidusskolā, gan Jaungulbenē, biju vienīgais Leons. Nav nemaz slikti, nav kā, piemēram, jebkurā lielākā latviešu kompānijā, kur noteikti būs vismaz pāris Jāņu vai Mārtiņu.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto