Droši ne viens vien Madonas novada (un ne tikai novada) iedzīvotājs, kam gadījusies kāda lielāka vai mazāka liksta ar mājdzīvnieku, ir iepazinis atsaucīgo un pieredzes bagāto veterinārārstu KASPARU AKMENI, kam pieder viena no veterinārajām privātpraksēm Madonā.
Pēc Lauksaimniecības akadēmijas Veterinārās fakultātes absolvēšanas Kaspars divus gadus nostrādājis lielsaimniecībā „Lubāna". – Tomēr kaut kā vilka atpakaļ uz Vidzemes pakalniem, tāpēc labprāt piekritu pārnākt uz Mārcienu, kas ir mana dzīvesvieta joprojām. Sākumā strādāju kolhozā „Zelta druva", tad paju sabiedrībā, bet vēlāk atvēru pats savu privātpraksi. Papildināju zināšanas mazo dzīvnieku ārstēšanā, jo tā ir zināma specifika atšķirībā no lauksaimniecības dzīvniekiem, taču turpinu ārstēt arī liellopus. Lai gan nodarbojos ar dzīvnieku terapiju, vakcinēšanu utt., esmu arī specializējies ķirurģijā, veicu dzīvniekiem dažādas mazākas un lielākas operācijas. Kolēģi bieži vien sūta pie manis dzīvniekus ar dažādām medību traumām, lūzumiem, un cilvēki ir priecīgi, ka viņiem savi mīluļi nav jāved uz lielajām klīnikām, – stāsta Kaspars un piebilst, ka profesijas izvēli nevienu brīdi nav nožēlojis: – Tas jau man ir kā dzīvesveids, nākas strādāt arī ārpus darba laika, un reizēm pat naktīs ir izsaukumi. Sāp sirds par katru dzīvnieku. Kaut vai par tiem pamestajiem suņiem pie mums, Mārcienā, kas bijušajā armijas pilsētiņā, kopš tuvējā veikala slēgšanas pavasarī, joprojām nīkst pieķēdēti pagalmā un pārtiek no apkārtējo cilvēku žēlsirdības. Viens no suņiem neizturēja un nomira. Iespējams, no vecuma, bet tikpat labi no slāpēm vai bada, tāpēc ļoti liels lūgums – varbūt kāds tomēr var paņemt viņus aprūpē. Dzīvnieki ir labi sargsuņi (viens – vecumā ap gadu, otrs – vecāks). Es būtu ar mieru sniegt dzīvniekiem veterināro aprūpi uz atvieglotiem noteikumiem. Tas ir pilnīgs absurds, ir braukušas viena amatpersona pēc otras, bet tā tas viss arī palicis. Varbūt dzīvniekus, lai arī ir krīze, tomēr var ievietot kādā patversmē? Un vai tad nav nekādu likumu, pēc kuriem saimnieku par cietsirdīgo izturēšanos varētu saukt pie atbildības?
Kad jautāju, kas Kasparam palīdz atslēgties no ikdienas, viņš atzīst, ka tās ir medības, un ne tik daudz medījuma, cik ciešās saskares ar dabu dēļ. – Vēl man dzimtajā Mēdzūlas pusē ir saimniecība, ko es gan saucu par tādu hobijsaimniecību, ar augļu dārzu, pamatīgu dīķi. Tur darba allaž pietiek. Labprāt arī ar ģimeni dodos uz kādu labu koncertu vai teātra izrādi. Jauki ir brīži, kad visa kuplā ģimene sabrauc kopā (Kasparam un Daigai ir piecas meitas), bet uz vārdadienu gan tas nesanāks, jo lielās meitas ir jau savā dzīvē. Viena no viņām, Evita, pavisam tālu – strādā un dzīvo Spānijā. Bet vārdadienā jau viesi īpaši nav jāaicina, ikvienam durvis atvērtas, – šķiroties nosmaida Kaspars.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto