– Bērnība man un arī abām manām jaunākajām māsām – Mairitai un Sanitai – pagāja Zelgauskas pusē, – stāsta EVIJA KAICNERE.
– Mācījos Kusas pamatskolā, pēc tam devos uz Barkavas arodskolu, uz dārzkopjiem. Skolu beidzu ar izcilību, taču savā profesijā neesmu strādājusi. Šobrīd domāju, ka ar savu galvu varēju izvēlēties kaut ko citu, bet tolaik pati nezināju, ko īsti gribu. Patika pa zemi, pa siltumnīcu rušināties. Jāteic, ka arī tagad patīk – mazdārziņā tiek izaudzēts viss ģimenes galdam nepieciešamais, – atzīst Evija. – Madonā esmu kopš 1997. gada, un, kā es saku, tā ir mana sirds pilsēta. Nekur projām doties nav gribējies. Sāku strādāt kafejnīcā „Madara" par sadales pavāri. Šis darbs man ļoti patika, taču alga bija tik niecīga, ka es divus bērnus nevarēju par to uzturēt, un tā es pārgāju strādāt tirdzniecībā. Ar šo jomu esmu saistīta arī patlaban – esmu maiņas vadītāja veikalā „Supernetto".
Nu jau abas Evijas lielākās meitas – Arita un Linda – dzīvo un strādā Rīgā, Lauris mācās Priekuļos. Šobrīd abiem ar vīru Andri acuraugs ir sešgadīgā Ketija, un rūpju par savējiem netrūkst. – Brīvajā laikā labprāt darbojos virtuvē. Jau no bērnības krāju dažādas receptes – vairākas klades ar tām pielīmētas. Tikai laika nav tik daudz, lai varētu ļauties eksperimentiem. Rudens sezonā iet vaļā lielie konservēšanas darbi, lai ziemā arī lielajiem bērniem iznāktu pa burciņai, ko iedot līdzi. Tagad, kopš mammītes vairs nav, pa ilgiem laikiem adu mazajai meitiņai zeķes, – atzīstas Evija. – Bet vispār mums patīk aktīvs dzīvesveids, bieži dodamies pie dabas, arī šur tur pa Latviju ir pabraukāts. Šovasar, piemēram, bijām Ventspilī. Lielākie svētki mums ir Jāņi un Jaunais gads. Jāņos parasti uz vairākām dienām braucam uz laukiem, uz Liezēres pusi, kur Andrim dzīvo radi. Kamēr mammīte bija, pie viņas pulcējāmies Ziemassvētkos, savukārt Jaungadu sagaidām kopā ar māsu ģimenēm. Arī pārējos svētkos esam kopā. Tad iet jautri – ar dziedāšanu un dejošanu. Tas laikam mums jau no bērnības gēnos, kad rudeņos uz kartupeļu talkām sabrauca tēta radi, uztaisījām savu kapelu – kas ar akordeonu, kas ar ģitāru, kas ar karotēm. Akordeonu iemācījos spēlēt pēc dzirdes jau piecos gados. Vēlāk iestājos arī Madonas mūzikas skolā pie skolotājas Markotes, bet no Zelgauskas bija grūti izbraukāt – reizēm tētis ar mocīti vadāja, un tad nopietni saslimu un mācības nācās pārtraukt. Bet radi tomēr uz astoņpadsmit gadiem, zinot manu aizraušanos, uzdāvināja „Weltmeister" akordeonu, kas tolaik bija liels deficīts. Tagad jau daudz kas piemirsies, bet jubilejās Andris to izvelk, un tad man gribot negribot ir jāspēlē…
Bet svētku Kaicneru ģimenei netrūkst, it īpaši novembra beigās un decembra sākumā – Katrīnās tiek svinēta vārdadiena Ketijai, tad nāk Lauri un Andri, pēc tam Evijas, bet 4. decembrī Evijai un Andrim ir kāzu jubileja.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva