– Esmu īsts cesvainietis. Cesvainē dzimis, audzis, skolā gājis. Pēc tam – studijas Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijas agronomos. Tā kā studēju ar saimniecības stipendiju, arī par to, kur pēc studijām strādāt, nebija galva jālauza – atgriezos dzimtajā Cesvainē un tur arī esmu palicis, – atzīstas EDVĪNS KALĒJS.
– Līdz 4. klasei gribēju kļūt par arhitektu, tad (pats nezinu, kādēļ) nosliecos par labu agronoma profesijai un neesmu to nožēlojis. Sākums bija ļoti cerīgs. Strādāju „Cesvainē" par agronomu, tad – par iecirkņa priekšnieku. Pēc saimniecības likvidēšanas vienubrīd biju zemes ierīkotājs pašvaldībā, tagad jau vairākus gadus darbojos mērniecībā. Kopš pagājušā gada esmu mērnieks SIA „Ametrs". Sanāk, ka no zemes nekur neesmu aizgājis, – ar vieglu smaidu atzīst Edvīns, bet agronoma zināšanas lieti noderot, gan braucot palīgos dzīvesbiedres Sarmītes vecākiem viņu saimniecībā Jēkabpils pusē, gan paša mazdārziņā, arī izpalīdzot draugiem vai paziņām, nekādas problēmas, piemēram, nesagādājot lūgums izgriezt augļu kokus vai pakonsultēt kādās citās ar dārzu saistītās specifiskākās lietas. – Tagad gan jaunieši arvien vairāk attālinās no zemes. Izvēlas profesijas, kur, viņuprāt, var ātrāk lielu naudu nopelnīt, bet tik viegli pie tiem miljoniem jau nevar tikt. Ir vietas, kur vispār nekad nevar bagāts palikt. Arī ar mērniecību nevar taisīt biznesu. Nekas nesanāks, nav jau nekāda ražošana, – spriež Edvīns. Tāpat kā visus, šobrīd viņu satrauc pieaugošā bezdarba problēma. Arī no Cesvaines daudzi devušies peļņā uz ārzemēm. Ir tādi, kas atgriezušies, bet ir arī tādi, kas tur veiksmīgi iekārtojušies un pagaidām par atgriešanos nedomā. Vai pats būtu ar mieru doties strādāt prom no Latvijas? – Ja apstākļi spiestu, tad droši vien – jā, bet domāju – tik bezcerīgi jau nav, ka te uz vietas galīgi nevar darbu atrast, – domīgi atzīst mans sarunbiedrs, piebilstot, ka tā jau mūžīgi nebūs, ka nekas nemainīsies uz labu, nedrīkst tik vienkārši ļauties bezcerībai.
Savukārt jautāts, kas pašam palīdz uzturēt dzīves tonusu, viņš atzīst, ka galvenais ir censties nekreņķēties par lietām, kuras nevaram mainīt. – Kādreiz, lai mainītu ierasto vidi un gūtu jaunus iespaidus, iespēju robežās patika paceļot. Arī pasportot, studiju laikā aizrāvos ar vieglatlētiku – īpaši barjerskriešana patika. Tagad šad tad tepat hallē salasāmies entuziasti un sava prieka pēc uzspēlējam basketbolu vai volejbolu, bet arī tas pēdējā laikā it kā apsīcis, cilvēki noslēgušies sevī. Tomēr es esmu optimists un ticu, ka šī melnā josla paies. Galvenais, lai vai kādas problēmas un kādas grūtības, – palikt savas zemes patriotam, lai mūsu valsts – Latvija – pastāvētu par spīti visām grūtībām. Esam taču daudz kam cauri gājuši un izturējuši. Vai tad visi līdzšinējie pūliņi bijuši veltīgi? – nedaudz retoriski, tomēr ar pārliecību jautā Edvīns.
Autore: BAIBA MIGLONE