Tā sanācis, ka ARVIS ELKSNĪTIS jau vairāk nekā gadu katru darbdienas rītu mēro ceļu no Lubānas uz Madonu un vakaros atpakaļ uz Lubānu. – Sāku strādāt Madonas īpašuma uzturēšanas nodaļā par metinātāju un tā arī joprojām turpinu. Savulaik pēc vidusskolas apguvu virpotāja profesiju Rīgas 3. tehniskajā skolā, pēc tam sekoja armija. Kad atgriezos no dienesta, paliku dzimtajā pusē sovhozā „Aiviekste". Vasarās darbs bija pie zāles miltu agregātiem, tad izmācījos par metinātāju un tā pie šīs profesijas esmu palicis, lai gan pa vidu esmu strādājis arī kokapstrādes uzņēmumos, – īsos vārdos savas darba gaitas pārstāsta Arvis, piemetinot, ka dzimis viņš esot Ošupē, bet nu jau kādu laiku kopā ar draudzeni Gitu dzīvojot Lubānā. Un tieši lubānieši arī bija tie, kas ieteica „Stara" vārdadienas slejā pastāstīt par Arvi, jo, izrādās, viņam ir ļoti interesanta aizraušanās – Arvis brīvajā laikā cep garšīgas tortes.
– Jā, nenoliegšu, man no laika gala ir paticis darboties virtuvē. Savulaik visādi eksperimenti ir bijuši, tagad gan mazāk. Ir atkosti knifiņi, un receptes ir nostabilizējušās. Bet aizsākums manai kulināra „biogrāfijai" bija vēl tajos laikos, kad māsa Ritma mācījās skolā un mēs abi meistarojām tortes no cepumiem un ievārījuma. Tad sekoja biezpiena, medus tortes, tagad viena no manām iecienītākajām receptēm ir bezē torte. Bet, lai kāda arī būtu recepte, svarīgi ir izmantot īstus lauku produktus – krējumu, biezpienu, nevis kaut kādus tur izstrādājumus. Mammai joprojām ir gotiņa, līdz ar to tas man īpašas grūtības nesagādā, – vienu no laba rezultāta priekšnosacījumiem atklāj Arvis un piemetina, ka esot jau pieradis bez pašceptas tortes viesībās nerādīties. Pārējie tikai pārprasot, vai Arvis arī būs. Tad skaidrs, ka torte nav jāgādā… – Mans sapnis ir kārtīga virtuve. Cerams, ka drīzumā tas īstenosies. Esam nopirkuši savu dzīvokli Lubānā, mans tētis kā celtnieks ar pieredzi palīdzēja izremontēt. Kā saka, sunim ir pārkāpts, palikusi vairs tikai aste, un tad jau es arī varēšu izvērsties, – nosmej Arvis.
Interesants stāsts Arvim ir arī par savu vārdu. – Man ar tēta brāli Arvīdu vienā dienā ir dzimšanas diena, un vecāki nolēmuši, ja jau tā, tad lai arī vārdadienu svin kopā… Arvīdonkuļa gan vairs nav, bet vārdadienu mājās īpaši nesvinu arī tagad, braucam kaut kur ciemos un pie reizes arī svētku torti apēdam. Dzimšanas dienu, piemēram, svinam kopā ar māsas meitu Justīni, kam tā ir vienu dienu pēc manējās. Kopīgi visiem radiņiem jautrāk, – atzīst Arvis, vārdadienā sūtot sveicienus saviem vārdabrāļiem: – Arvis nav nemaz tik rets vārds. Vismaz Lubānas pusē zinu kādus trīs četrus.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto