– Es uzskatu, ka cilvēkam ir jāmācās visa mūža garumā, un skolotājam it īpaši, tāpēc izmantoju katru iespēju, lai apgūtu kaut ko jaunu, – „Staram" atzīst Kusas pamatskolas skolotāja AINA SPŪLE, rādot paprāvu mapīti ar daudzajiem sertifikātiem.
– Savulaik esmu pabeigusi Rīgas kultūras darbinieku tehnikumu un ieguvusi bibliotekāres profesiju. Mana pirmā darbavieta bija Kusas ciema bibliotēka. Jau tad sapratu, ka izglītība jāturpina, un sāku studēt Latvijas Universitātes Filoloģijas fakultātē bibliotekāros, bet, kad biju 3. kursā, piedzima dēls, un ģimeni ar studijām bija grūti apvienot. Pēc kāda laika gan studijas turpināju, bet šoreiz jau citā augstskolā – tagadējā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijā. Esmu ieguvusi sākumskolas skolotāja diplomu ar tiesībām mācīt latviešu valodu un literatūru, kā arī sociālās zinības pamatskolā. Un to es arī daru – mācu bērniem latviešu valodu un literatūru, pasniedzu sociālās zinības un joprojām strādāju bibliotēkā. Slodze gan šobrīd bibliotēkā ir samazināta līdz sešām stundām nedēļā, bet, neraugoties uz to, pēc stundām es šeit esmu sastopama katru dienu līdz pat pulksten pieciem pēcpusdienā. Bērni var nākt, darboties, gatavoties nākamās dienas mācībām, arī uzspēlēt kādu spēli, gaidot, kamēr ies autobuss uz mājām.
Darbs skolā man ļoti patīk, bērnu vidū jūtos labi un, šķiet, pat nejūtu gadu skrējienu, joprojām esmu kopā ar viņiem visās aktivitātēs. Mana audzināmā klase – septītie – ir ļoti brīnišķīga, darbotiesgriboša, bezgala aktīva. Bieži vien man tikai atliek piepalīdzēt realizēties viņu iecerēm. Augustā, piemēram, gājām divu dienu pārgājienā ar nakšņošanu, šootrdien bijām ekskursijā uz Sietiņiezi, kur nu vēl visas citas aktivitātes.
Skola paņem lielāko daļu manas dzīves, bet laika pietiek arī tuviniekiem, draugiem, ar kuriem esam kopā priekos un bēdās. Pagājušajā gadā, kad aizsaulē aizgāja mans vīrs, savējo atbalstu jutu visvairāk. Lai gan dēls Ainārs tāpat kā mana māsa Anita dzīvo un strādā Rīgā, bet otra māsa Ausma un mammīte mīt manā dzimtajā pusē – Degumniekos, es nekad nejūtos viena, katru dienu sazinos ar savējiem. Vienubrīd bija tā, ka katru gadu rudenī ap šādu laiku mēs rīkojām, kā paši bijām nodēvējuši, tādus kā ģimenes samitus šeit pie manis, Kusā. Tad atbrauca māsas ar savām ģimenēm, allaž klāt bija arī mamma, kas, neraugoties uz to, ka martā viņai būs jau 92 gadi, joprojām ir moža garā. Starp citu, rudens ir mans mīļākais gadalaiks, tieši tāds, kā šobrīd – ar vējiem, ar krītošo lapu čaboņu un rudenim tik raksturīgo apcerīgumu… Tad atliek vairāk laika palasīt kādu grāmatu, šad un tad atminēt krustvārdu mīklas, tikties ar draugiem.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva