– Esmu caurcaurēm lauku bērns, dzimusi tagadējā Mētrienas pagastā, taču savā dzīvē esmu nonākusi pie secinājuma: nekad nesaki „nekad". Kādreiz, piemēram, es apgalvoju, ka nekad nedzīvošu pilsētā, esmu teikusi vēl vairākus „nekad", bet tagad, redz, piemēram, dzīvoju Madonā… Tāpat ir arī ar tām pārējām lietām, – uzrunāta vārdadienas slejai, atzīstas AIJA ŠPURE.
– Ja runājam par profesijas izvēli (Aija ir beigusi kultūras darbinieku tehnikumu un ieguvusi masu pasākumu režisores diplomu Konservatorijā. – B. M.) un to, kāpēc esmu tā, kas esmu, es vienmēr uzsveru, ka noteicošais laikam bija tas, ka mamma, mani gaidīdama, ir spēlējusi teātri, un tad nu laikam tie gēni tā manī arī ir ienākuši. Daudzi cilvēki man ir teikuši, ka esmu pareizajā vietā, lai gan dzīve vairākkārt mani ir piespiedusi dažādu iemeslu dēļ uz kādu laiku aiziet no manas profesijas. Bet es vienmēr esmu atgriezusies (nu jau kādu laiciņu esmu Madonas kultūras nama atpūtas pasākumu organizatore) un sapratusi, ka pilnīgi noteikti tas ir tas, ko es varu un kas man dod gandarījumu. Arī šobrīd kultūra ir tā, kas cilvēkus uzlādē: ja apmeklētājs, aizejot no pasākuma, saka paldies, tad saproti, kāpēc esi šajā vietā, un ja arī neesi neko lielu izdarījis, tad vismaz kādam sagādājis jauku vakaru un gaišas emocijas, kas palīdz izdzīvot šajā grūtajā laikā.
Protams, neiztikt arī bez otras puses – vienmēr kāds ar kaut ko nav apmierināts, kaut kas ne tā izdevies, bet, ja kopumā, kaut vai šobrīd Saikavas amatierteātrim, kur esmu režisore, tam, ko darām, ir labs novērtējums, vai arī nupat šonedēļ jauniešu dramatisko kolektīvu skatē manis vadītais kolektīvs ir ieguvis 1. pakāpes diplomu, tas laikam nozīmē, ka tās durvis, pa kurām esmu iegājusi, tomēr ir pareizās.
Bet ļoti iespējams, ka, ja man skolas laikā būtu labāk veicies ar rasēšanu, es būtu izvēlējusies mācīties Bulduru dārzkopības tehnikumā, kas bija otra mana stihija, jo ļoti patīk puķes un vispār darbs dārzā. Arī tagad esmu bezgala pateicīga, ka liktenis ir sakārtojis man tādu iespēju, ka tepat Madonā man ir savs zemes stūrītis, kur rušināties. Saikne ar dabu man ir ļoti būtiska – pat ir izstrādājies savs maršruts, pa kuru es tad, kad iegadās brīvs brīdis, staigāju. Ja neesmu to izdarījusi, nejūtos gluži savā ādā, jo man ir vajadzīga šī būšana kopā ar dabu un vienatnē pašai ar sevi.
Kā visiem kultūras darbiniekiem, arī man vienmēr ir bijusi dilemma starp darbu un ģimeni, jo mūsu darbā stundas netiek skaitītas, bieži ir aizņemti vakari. Taču es esmu priecīga par saviem dēliem. Vecākais – Jurģis – studē Rīgas Stradiņa universitātes 3. kursā un apgūst fizioterapeita profesiju, bet Uģis mācās Madonas pilsētas 2. vidusskolas 11. klasē, ir visnotaļ aktīvs puisis, kā daudzi mūsu dzimtā, nodarbojas ar volejbolu, – ar gandarījumu teic Aija.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva