Madonietei SILVAI GRŪBEI par savu vārdu jāpateicas I. Kālmāna operetei „Silva". – Tētim ļoti šī operete patika, un tāpēc arī man tika šis vārds, – ar smaidu stāsta Silva, piebilstot, ka arī pati bērnībā opereti redzējusi, bet atceroties vienīgi to, ka galvenās lomas izpildītāja daudz dejojusi…
Ar mūziku un dejošanu Silvai gan dzīvē pārāk liela saskare nav sanākusi, ja neskaita to, ka vīrs Andris pēc aicinājuma ir muzikants, abas meitas – Juta un Vita – mūzikas skolā mācījušās, Vita aizrāvusies arī ar dejošanu. Taču par savu vārdu Silva allaž ir priecājusies: – Tas ir visai rets vārds. Atceros, skolā mācījās vēl viena meitene ar šādu vārdu, un tagad augstskolā man ir pasniedzēja Silva Poiša, vēl zinu deputāti Silvu Goldi, bet tas laikam arī viss.
Silva ir dzimusi, augusi un visu līdzšinējo mūžu nodzīvojusi Madonā, izņemot nepilnu gadu, kad Rīgā mācījusies par frizieri. – Divus gadus pastrādāju Madonā frizētavā un, lai gan veicās tīri labi, secināju, ka tas tomēr nav mans īstais aicinājums. Pēc tam strādāju par grāmatvedi rajona izglītības nodaļā, tad dzima bērni, un nu jau divpadsmito gadu esmu sociālā darbiniece – vispirms pilsētas domes sociālajā nodaļā, tagad – sociālajā dienestā. Sākumā bija grūti pierast pie darba specifikas.
Pie mums jau nenāk apmierināti un laimīgi cilvēki, pie mums nāk pēc palīdzības, un ir gandarījums, ja izdodas parisināt sasāpējušās problēmas. Šobrīd likums prasa, ka sociālajiem darbiniekiem jābūt augstākajai izglītībai, un es jau otro gadu mācos Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā „Attīstība".
Vaicāta par vaļaspriekiem, Silva atzīst, ka laika tam atliek maz – ja nu kādu grāmatu palasīt, vasarā doties palīgā tētim uz dārzu. – Kamēr bērni bija mazi, rūpju bija vēl vairāk. Patlaban vecākā meita Juta strādā Anglijā, Vita mācās Madonas pilsētas 1. vidusskolas 10., bet Gvido – 9. klasē. Nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka mums ir tik kupla ģimene, katrs no bērniem ir citādāks, un es par viņiem ļoti priecājos. Brīvajā laikā patīk paceļot. Kad Andris strādāja Vācijā celtniecībā, arī pati pāris reižu tur pabiju – aizbraucām uz Luksemburgu, uz Amsterdamu. Esmu bijusi arī Čehijā, Polijā, bet allaž ir liels prieks atgriezties mājās, Madonā, jo liekas, ka citur nekur nav tik skaisti, kā te. Dzīvoju Raiņa ielas kvartālā – pavasaros pa logu ieplūst ievu reibinošā smarža, tagad, rudenī, lapas nokrāsojušās vai visās varavīksnes krāsās. Katru rītu dodos uz darbu caur graviņu un nevaru vien nopriecāties, cik Madona ir skaista un sakopta.
Autore: BAIBA MIGLONE