– Vispār jau pirms manas nākšanas pasaulē bija izlemts: ja piedzims puika, tad būs Arnis, bet tieši kādu mēnesi pirms tam kaimiņos arī piedzima puisēns, kam vecāki deva vārdu Arnis. Tad nu mamma nosprieda, ka tā nebūs īsti labi, un nosauca mani par Dzintaru, jo bija izdomāts vārds arī meitiņai – Dzintra. Toreiz jau nebija nekādu iespēju noteikt, vai būs zēns vai meitene, – par sava vārda vēsturi stāsta cesvainietis DZINTARS USTINOVS, atzīstot, ka ar savu vārdu sadzīvojis itin labi visos laikos.
– Esmu dzimis Cesvainē, tur audzis un arī joprojām tur dzīvoju. Pēc vidusskolas aizgāju mācīties uz Rīgu, uz sakaru tehnikumu (tā tobrīd skaitījās diezgan prestiža mācību iestāde), jo tehniskas lietas man ir interesējušas no sākta gala. Pēc tā absolvēšanas atgriezos dzimtajā pusē, mani pieņēma darbā „Lattelecom". Sāku no pašiem smagākajiem, grūtākajiem darbiem. Gadiem ejot, augusi pieredze, bijusi iespēja veidot karjeru, nu jau padsmit gadu esmu rajona līmeņa vadītājs. Amata nosaukumi gan mainās, šobrīd esmu „Lattelecom" pakalpojuma uzturēšanas grupas Madonā vadītājs. Savā ziņā par sasniegto varu pateikties Miervaldim Jaundālderam, jo viņš bija tas, kas mani iedrošināja: nāc, mēģini – spēsi tikt galā, aiziesi tālāk! Prieks par saviem puišiem, kas pamazām vien turpat vai manā acu priekšā ir savas prasmes apguvuši – Ainārs, Uģis, Aleksandrs, Valērijs. Kā mums izdodas, to spriest klientiem – uzņēmums ir liels, ar savām ambīcijām, mūsu uzdevums ir salikt kopā uzņēmuma vēlmes ar klientu nepieciešamībām.
Cesvainē kopā ar sievu Gintu izveidots skaistumkopšanas centrs „Mora". – Ideja piederēja Gintai, un prieks, ka viņai veicas, taču viņa arī pašaizliedzīgi cīnās, bet citādi jau nevar. Protams, arī es cenšos palīdzēt, cik tas ir manos spēkos, –
atzīst Dzintars. – Zīmīgs šis gads ir mūsu meitai Montai – viņai tikko palika 18. Par viņu mums liels prieks – labi mācās, ir aktīva meitene.
Kad ievaicājos par brīvo laiku, Dzintars teic, ka tā ir diezgan maz – pārsvarā darbs. – Strādājam, esam enerģijas pilni, katru dienu nāk kaut kas jauns, un esam gandarīti, ka varam ar visu tikt galā. Protams, vajadzīgi arī kopīgi atelpas brīži. Mums ir tāda jauka tradīcija – katru gadumiju sagaidīt kaut kur citur. Esam Jauno gadu svinējuši Parīzē, Berlīnē, Vīnē, Čehijā, tepat Tallinā, arī Helsinkos. Šogad vēl neesam izlēmuši, uz kurieni doties. Lielākoties tā ideja nāk spontāni. Esam sportiska ģimene – sieva nūjo, es skrienu rīta krosiņu, lai gūtu tonusu un savos četrdesmit turētu citiem līdzi. Bet es arī jūtos labi un uz dzīvi cenšos skatīties optimistiski – vajag darīt un tad arī izdosies, – ir pārliecināts Dzintars.
BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto