– Mana vecvectēva saknes nāk no Praulienas pagasta, bet pats esmu dzimis Rēzeknes rajona Dricēnos, kur mans vectēvs tūlīt pēc Latvijas brīvvalsts izveidošanās bija iepircis zemi, – saka ALDIS BONDARS, ar ko tiekamies īsi pirms viņa vārdadienas.
Tieši vectēvam Alda un viņa brāļa Māra audzināšanā bijusi liela loma. – Vecāki bija aizņemti darbā, un mūs audzināja vecvecāki. Un, ja pieņem, ka cilvēkam dzīvē esot 18 cilvēku, kas iespaido viņa domāšanas veidu, tad mans vectēvs bija pirmais no viņiem, kā ietekmē es veidoju savu pasauli, – atzīst Aldis. Droši vien arī no vectēva viņš pārmantojis mērķtiecību. – Jau mācoties Dricēnu vidusskolā, zināju, ka mācīšos Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātē. Mūsu mājām nosaukums bija „Mežinieki", un tās Latgalei netipiski arī atradās pie paša meža, bērnībā daudz iznāca pa to dzīvoties. Tēvs bija mednieks, un tas viss mani saistīja.
Bez tam šī fakultāte tolaik skaitījās arī ļoti prestiža. Iestājos tajā tūlīt pēc skolas beigšanas 1985. gadā, bet neko daudz neiznāca pamācīties, jau oktobrī mūs, visus puišus, iesauca armijā. Un, lai jau ko tagad saka par šo laiku, tomēr blakus zaudējumiem bija arī ieguvumi, it īpaši rakstura formēšanā. Augstskolu beidzu 1992. gadā. Vēl mācoties Jelgavā, apprecējos ar Mairitu, ar ko kopā uzsākām studijas. Jelgavā piedzima Lauma, pēc tam – lielais dēls Raivis. Lauma šobrīd jau studē interjerdizainu Rīgā, Raivis mācās un aktīvi darbojas Madonas Valsts ģimnāzijā. Par bērniem es izjūtu dziļu gandarījumu – viņi zina, ko savā dzīvē grib sasniegt. Un vēl mums ir pastarītis Reinis Mārtiņš, kas piedzima tieši Mairitas mammas 70 gadu jubilejā. Viņam martā paliks 4 gadi. Un tā nu sanācis, ka pēc studiju beigām esam atnākuši uz Mairitas dzimto pusi un šeit arī iesakņojušies. Atguvām Mairitas vectēva īpašumus skaistā vietā – Saikavā pie Aiviekstes, atjaunojām laika zoba sapostīto māju teju vai no pamatiem. Te ir draugi, darbs, un galvenais – ne brīdi neesmu nožēlojis savu profesijas izvēli. Esmu izgājis cauri visām pakāpēm, bijis mežsargs, mežziņa palīgs un nu jau divās mežniecībās – mežzinis. Šobrīd esmu mežzinis Aronas mežniecībā. Pāri gājušas arī abas reformas, kas, manuprāt, laukos ir atstājušas diezgan negatīvas sekas. Atklāti sakot, gribētos vairāk būt mežā, jo mežzinis vairāk ir administrējošais amats. Protams, arī ikdienā iznāk uzturēties mežā, taču lielākais prieks ir, kad tiec medībās, tad riktīgi var izbaudīt to, ko mums dod mežs, jo nevar mežu uztvert tikai kā datu bāzi. Vēl gandarījumu sagādā mans hobijs – kinoloģija, mana aizraušanās ir medību suņi krievu-Eiropas laikas. Izveidojusies ļoti laba domubiedru grupa, mēs regulāri sanākam kopā, pārrunājam jaunumus. Starp citu, viena no tikšanās reizēm būs arī mana vārdadiena šosestdien.
Autore BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto