Šodien vārdadienu svin Agras un Aleksandras, arī skolotāja ALEKSANDRA DUBULTE.
– Mani gan visi lielākoties sauc par Sandru – īsāk un ne tik oficiāli. Jā, bet kristītais vārds man ir Aleksandra.
Rados bija izslavēta ārste vārdā Aleksandra, un tad nu man tika šis vārds. Mamma gribēja, lai arī es mācos par dakteri, bet es jau kopš bērnības zināju, ka būšu skolotāja. Kā ciemos atnāca kaimiņu bērni, tā man tāfele priekšā un lielā mācīšanās iet vaļā, – atceras Aleksandra. Pēc Daugavpils Pedagoģiskā institūta Bioloģijas fakultātes absolvēšanas viņa daudziem par izbrīnu izvēlējusies ne to vieglāko ceļu – piekritusi strādāt ar bērniem, kuriem dzīvē ir grūtāk nekā pārējiem, kuri bieži vien ir pamesti vai atstumti, kuriem ir veselības problēmas. – Pēc sadales četrus gadus nostrādāju Gulbenes rajona Sveķu speciālajā skolā, pēc tam radās iespēja pārnākt tuvāk, uz Dzelzavas speciālo internātskolu (Aleksandra ir dzimusi bijušajā Barkavas, tagad – Murmastienes pagastā. – B. M.). Šogad augustā apritēja 40 gadu, kopš šeit bērniem mācu dabaszinības un bioloģiju, mācu bērniem arī dzīves mācību, kā iejusties lielajā pasaulē, kas viņus sagaida pēc skolas beigšanas. Reizēm smejos, ka šajos 32 gados, kopš dzīvoju Madonā, katru dienu braucot uz darbu Dzelzavā, būšu jau teju vai zemeslodei apkārt apbraukusi, – teic skolotāja, bet vaicāta, vai kādreiz nav gribējies kaut ko savā dzīvē mainīt, vai šajos gados nav sakrājies grūtums, atklāti atzīst, ka darbs nav nekāds vieglais: – Jābūt ļoti, ļoti pacietīgam, savaldīgam un, protams, jāmīl bērni, tas, ko tu dari. Visādi ir bijis, bet laikam jau palīdz tas, ka esmu ticīgs cilvēks. Bieži vakaros lūdzu par saviem audzēkņiem. Un Dievs jau allaž izkārto visas lietas. Ne velti saka – cilvēks domā, Dievs dara.
Droši vien ticība palīdzējusi tikt pāri daudzām smagām dienām, arī vīra traģiskajai aiziešanai toreiz, kad viņa pēc diviem laulībā pavadītiem gadiem palika viena ar trīs mēnešus vecu dēliņu Gaiti. Labi, ka pašas mamma daudz palīdzēja. Nu dēls jau izvēlējies savu dzīves ceļu, beidzis Garīgo semināru, ir ordinēts par priesteri un kalpo Ogres katoļu draudzē. – Bet vismaz reizi mēnesī atbrauc pie manis, regulāri sazvanāmies.
Rudens un ziemas vakari Aleksandrai paiet visai rimti:
– Daudz lasu, vismaz reizi nedēļā cenšos apmeklēt bibliotēku, paņemt kādu jaunāko grāmatu vai žurnālu, aiziet uz kādu koncertu. Vasara gan tāda aktīvāka – pašai pie mājas dārziņš nav nekāds lielais, toties dodos brālim palīgā, viņam dārzs pie Salu ezera, tad es uz riteņa virsū un uz visu dienu prom.
Autore: BAIBA MIGLONE