Kad vaicāju madonietei LOLITAI KUPCEI, vai viņa zin, kāpēc vecāki devuši meitai šo ne tik bieži sastopamo vārdu, vārdadienas gaviļniece teic, ka tā esot bijusi tēta iniciatīva un tas dots par godu toreiz populārajai argentīniešu dziedātājai Lolitai Toresai, bet Lolitai pašai ar mūziku gan dzīvē saistība nav sanākusi.
– Esmu dzimusi Rēzeknē, līdz 8. klasei mācījos Varakļānu vidusskolā. Tad Naukšēnu profesionāli tehniskajā skolā izmācījos par šuvēju. Mana pirmā darbavieta bija Madonas sadzīves pakalpojumu kombināts. Trīs gadus pacīnījos, bet sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Un, tā kā man vienmēr ir paticis mācīties (un tas arī labi veicies, jo abas profesionāli tehniskās skolas esmu beigusi ar sarkano diplomu), devos uz Viļāniem, kur apguvu elektromontiera profesiju. Strādāju Rēzeknē rūpnīcā. Bet tad nāca lielā mīlestība, ģimene, bērni. Diemžēl vīrs ļoti agri nomira, un es paliku viena ar trim bērniem. Jaunākajam bija tikai 9 mēneši. Es nezinu, kā viss pagrieztos, ja nebūtu mammas atbalsta. Divatā esam visus trīs dēlus izaudzinājušas, arī šobrīd dzīvojam kopā. Mammai es saku lielu paldies par to visu, ko esmu varējusi dzīvē sasniegt. Patlaban vecākais dēls Arvils piekto gadu ir Īrijā, vidējais, Armands, strādā „MB Akva". Jaunākajam -Aigariņam – liktenis tā lēmis, ka viņam ir jābūt mājas cilvēkam. Viņš ir omītes un reizēm arī manas rokas un kājas, – stāstot par savējiem, Lolitas balsī skan liela sirsnība.
Kopš 1995. gada viņa ar ģimeni dzīvo Madonā, tēva mājā. – Tūlīt pēc atgriešanās Madonā sāku strādāt pansionātā, kas tikko bija nodibinājies. Sāku kā veļas mazgātāja, pati ar savu veļas mazgājamo mašīnu. Jutu, ka man veidojas tīri labs kontakts ar vecajiem cilvēkiem. Sāku mācīties tālmācībā saskarsmes kursos. 2. medicīnas skolā Bulduros beidzu sociālo aprūpētāju nodaļu. Vēlāk, kad skola pārtapa par koledžu, ieguvu 4. profesionālo līmeni savā profesijā. Un tā šogad 2. oktobrī būs jau 15 gadu, kopš strādāju pansionātā. Man šis darbs ļoti patīk. Varu teikt, ka esmu atradusi savu aicinājumu un dzīvē vairs neko mainīt negribētu, – spriež Lolita. – Strādāju ļoti jaukā kolektīvā. Sava darba pratēji un sirdscilvēki, jo gadījuma cilvēki šo darbu nevar strādāt.
Bet relaksēties man palīdz dārzs un mežs. Vēl man patīk lasīt, it īpaši garīgo un psiholoģisko literatūru. Tas ļoti palīdz arī darbā ikdienā, saskarsmē ar cilvēkiem. Dažreiz man jautā, kā es varu, pat vārdiņu nebilstot, pateikt cilvēka noskaņojumu. Dzīve ir interesanta, vienmēr atrodas, ko darīt. Vienīgi – gadi iet uz priekšu un šķiet, ka tās minūtes skrien arvien ātrāk, – ar nelielu nostalģiju balsī nosaka Lolita.
BAIBA MIGLONE
MĀRA PIDIKA foto