– Mamma gribējusi man likt vārdu Līga, bet, tā kā esmu dzimusi 12. jūnijā, kad vārdadienu svin Ijas un Noras, izvēle krita par labu vārdam Ija, jo mūsu pusē nevienas Ijas nebija, – stāsta IJA EZERIŅA. – Man patīk mans vārds, un nekad neesmu vēlējusies citu. Ir gan tā, ka iepazīstoties bieži vien tiek pārjautāts: Vija?, jo mans vārds nav katrai otrajai meitenei.
Esmu lauku meitene – dzimusi un uzaugusi Ošupes pagastā. Mācījusies Ošupes pamatskolā, tad Lubānas vidusskolā. Pēc izglītības esmu kultūras darbiniece –
amatierteātru režisore, bet nu jau septiņus gadus strādāju bibliotēkā. Sāku Indrānu bibliotēkā, bet tagad – Lubānas pilsētas bibliotēkā, jo novadu izveides rezultātā Indrānu bibliotēka kļuva par Lubānas pilsētas bibliotēkas ārējo apkalpošanas punktu. Lielākā darba nedēļas daļa paiet Lubānā, jo uz Indrāniem braucu vien otrdien un piektdien. Vasarās pēc iespējas biežāk šo ceļu mēroju ar velosipēdu. Tā ir divi labumi uzreiz – var uzturēt labu fizisko formu un sakārtot domas. Tā ir arī laba relaksācija – braucot vērot dabu, izbaudīt vasaras smaržu, un tad, kad jau sāk dziedāt lakstīgalas… Šis laiks pieder tikai man.
Man ļoti patīk mans darbs, allaž apkārt ir cilvēki. Tomēr pirmajā vietā vienmēr ir bijusi un būs ģimene – vīrs un trīs bērni. Matīss Matigars un Alma Elīze mācās Lubānas vidusskolā, bet jaunākais – Ernests – iet bērnudārzā. Pirms Ernesta dzimšanas abi ar vīru dejojām tautiskās dejas, gribējās ārā no mājas, būt sabiedrībā. Līdz ar dēliņa dzimšanu laikam kļuvu prātīgāka. Pēc iespējas vairāk laika gribas pavadīt mājās, visiem kopā. Redzēt, kā bērni aug, kā pilnveidojas. Jo laiks skrien tik ātri…
Viss brīvais laiks paiet, strādājot pie mājas. Sevišķi daudz darba ir vasarā, kad ir jāpļauj zāle, jāčubina dārziņš, siltumnīca un puķudobes. Vasarās visi kopā Aiviekstē makšķerējam. Rudeņos ejam sēņot. Man ļoti patīk, kā pagrabs pildās ar dažādām dārza veltēm. Ziemā visu nemaz neizdodas iztukšot. Bet galvenais jau ir pats gatavošanas process… Katru vasaru pabraukājam un apskatām Latvijas skaistākās vietas.
Patīk kopīgi svinēt svētkus. Runājot par dāvanām, man pašai ļoti patīk dāvanas sagatavošana un pasniegšana, tas gandarījums, ko izjūt gan saņēmējs, gan dāvinātājs. Manuprāt, dāvanas vērtībai un lielumam nav nozīmes, svarīgs ir veids un attieksme, ar kādu dāvana tiek pasniegta. Manā bērnībā kaimiņu tantes vārdadienā mani vienmēr sveica ar sarkanajām peonijām. Kā man toreiz tās nepatika, bet tagad tās ir manas mīļākās puķes! Tā katru gadu ir mana visskaistākā dzimšanas un vārda dienas dāvana: ka tieši šajā laikā zied sarkanās peonijas un tik reibinoši smaržo jasmīni.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva