– Lūdzu, pastāstiet vārdadienas slejā par dakterīti ANITU PRUŠAKEVIČU, – jau pirms laba laiciņa „Staram" ieteica kāda no dakteres pacientēm. Šonedēļ, tuvojoties svētku reizei, aicināju viņu uz sarunu.
– Esmu dzimusi Balvu rajona Šķilbēnos, pie pašas Krievijas robežas, bet kopš četru gadu vecuma visa mana dzīve saistīta ar Ļaudonu. Savā būtībā esmu mājas cilvēks. Arī tos sešus gadus, kad mācījos Medicīnas institūtā, katru nedēļas nogali braucu uz mājām. Tāpēc arī tad, kad nāca sadale, lūkojos pēc darbavietas kaut kur tuvāk mājām, un kā 1991. gadā atnācu uz Madonu, tā arī te paliku. Strādāju gan sieviešu konsultācijā, gan slimnīcā, reizi nedēļā pieņemu pacientes Lubānā. Ļaudonā esmu sastapusi arī savu vīru Aleksandru, ar ko draudzējāmies jau kopš skolas laikiem. Starp citu, arī mūsu dēls, turpinot tradīcijas jau vairākās paaudzēs, ir Aleksandrs. Viņš jau ir uzsācis patstāvīgas dzīves gaitas – strādā „Aiviekstes energobūvniekā". Meita Amanda mācās Ļaudonas vidusskolas 9. klasē. Varu teikt, ka ģimene un tuvinieki ir mans spēka avots: man ir svarīgi, lai viņiem visiem klātos labi, tad arī pati jūtos stiprāka.
Kad iejautājos, vai nekad nav prātā ienākusi doma kaut ko pamainīt, Anita enerģiski purina galvu: – Nē, nē, Ļaudonu es ne pret ko nemainītu – man vajag dabu, mežu, zāli, zemi, kur parakņāties. Gribas klusumu, mieru. Ļoti patīk sēņot – ar nepacietību gaidu augustu-septembri, kad varēšu doties uz mežu, kur jau kopš bērnu dienām pazīstu katru stūrīti (pat atvaļinājumu vienmēr ņemu tieši šajā laikā). Es varu sasēņoto pēc tam arī izdalīt, tas nav tik svarīgi – galvenais ir pats sēņošanas process. Kādreiz kopā ar vīru tiku braukusi spiningot. Ļoti patīk dārzs un puķes. Mana lielā mīlestība ir lilijas. Patīk pa virtuvi rosīties, kādu kūku uzcept. Tagad jau gan stafeti pārņem Amanda. Šobrīd dzīvojam centrā dzīvoklī, bet, tā kā tukša palikusi mammas tēta māja, jāsāk domāt, kā to sakārtot – varbūt vecumdienās tā varētu kļūt par manu miera ostu.
Atgriežoties par profesijas izvēli, Anita atzīstas, ka uz to gājusi diezgan mērķtiecīgi: – Lai gan skolas laikā ļoti patika sportot, piedalīties sacensībās, vienu brīdi pat bija doma mācīties par fizkultūras skolotāju, tomēr nosvēros par labu medicīnai. Sākumā domāju par sporta ārsta studijām Tartu, bet mamma atrunāja, tomēr pie medicīnas paliku – ar domu ārstēt sievietes. Varbūt tas nāk kaut kur no iepriekšējām paaudzēm, jo vecmammas māsa esot bijusi bērnu saņēmēja…
Jā, profesija ir grūta. Savā ziņā ārstam jābūt arī psihologam. Daudz, it īpaši pēdējos gados, ir dažādu sarūgtinājumu, jo cilvēki ir neapmierināti ar dzīvi, un tas viss atstāj savu zīmogu, bet arī prieka brīžu netrūkst. Īpaši jau dzemdību nodaļā. Man vispār patīk strādāt ar topošajām māmiņām. Tas ir skaisti – katra jauna dzīvībiņa, kas ierodas šajā pasaulē, nes prieku.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto