Annas Vindeles dzimtā puse ir Balvu rajons – Bērzpils. – Pēc vidusskolas beigšanas studēju Lauksaimniecības akadēmijā ekonomistos organizatoros, un pēc studijām nokļuvu Madonas pusē.
Sāku strādāt pārvietojamajā mehanizētajā kolonā Kusā, kur 7 gadus biju plānu daļas priekšniece, tad atnācu strādāt uz Madonu, bet Kusā dzīvoju joprojām, – stāsta Anna Vindele. – Esmu strādājusi gan lauksaimniecības konsultāciju birojā, gan komunālo uzņēmuma kombinātā, bet nu jau vairāk nekā 10 gadus esmu Madonas nodaļas vadītāja mācību centrā „Austrumvidzeme". Apmācām bezdarbniekus, tas ir valsts pasūtījums. Esam gan šuvējas mācījuši, gan apsardzes darbiniekus, gan pavārus, konditorus, arī angļu valodu un datorapmācību. Šobrīd, piemēram, pie mums mācās santehniķu grupa un angļu valodas kurss. Mums ir laba sadarbība arī ar uzņēmējiem – sagatavojam darba aizsardzības speciālistus, bīstamo iekārtu apkalpojošo personālu: kurinātājus, stropētājus, celtņu vadītājus utt. Priecē, ka bijušie kursanti veiksmīgi atrod darbu un mūsu kopējās pūles nav bijušas veltīgas. Ļoti jūtam, ka situācija darba tirgū ir mainījusies. Šobrīd apmēram puse no Madonas rajona uzņēmumiem ir apturējuši savu darbību. Šķiet, par darbu Anna varētu runāt vēl un vēl, bet, kad pajautāju par brīvo laiku, viņas sejā atplaukst smaids.
– Daru visu ko. Daudz darba prasa māja, tās apkārtne, dārzs, puķes. Visus dārzeņus paši izaudzējam, arī zemenes un citas ogas. Pie mājas ir neliela siltumnīca, kurā aug gan rozes, gan vīnogas, gan gurķi un tomāti. Rozes pa sezonu uzzied reizes četras. Un uz Annas dienu man vienmēr ir vīnogas. Dzīvoju kopā ar meitas Līgas ģimeni, kopīgi saimniekojam.
Vēl man ļoti patīk ceļot. Pagājušajā rudenī ar Līgu bijām Spānijā. Meita mācās doktorantūrā Latvijas Lauksaimniecības universitātē. Tā nu dzīvē ir sagadījies, ka viņa studēja tajā pašā fakultātē, kur es. Līgai bija iespēja braukt komandējumā uz Barselonu, un meita paaicināja mani līdzi. Pavadījām tur brīnišķīgas desmit dienas – gan vācām materiālus disertācijai, gan nedaudz iepazinām valsti, – Annai vēl atmiņā ceļojums.
Interesants stāsts viņai ir arī par savu vārdu: – Ģimenē esmu trešais bērns. Man ir divi vecāki brāļi. Mamma bija iecerējusi mani saukt par Regīnu (esmu kaut kur dzirdējusi, ka tieši mammām jādod vārdi bērniem, jo viņas vislabāk zinot, kāds vārds derot), taču iznācis pavisam citādāk. Kad mani atveduši mājās no slimnīcas, vecākais brālis lepni paziņojis – tā ir mana Anniņa, un mammai nekas cits neatlicis, kā šim padoties. Anna mūspusē tolaik bija ļoti izplatīts vārds, klasē bijām trīs Annas. Bet jāsaka, ka es ar savu vārdu sadzīvoju ļoti labi. Jūtu šī vārda spēku. Annas tiek dēvētas par saimniecēm, un to es arī tā izjūtu – man ir jābūt mājas saimniecei,- atzīst vārdadienas gaviļniece.
Autors: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva