Madonietis JĀNIS KĻAVIŅŠ, pēc PMLP datiem, ir viens no 59 529 Latvijas Jāņiem. – Vecākiem īpaši jautājis neesmu, bet domāju, ka, tāpat kā brālim Andrim, šis vārds izvēlēts tāpēc, ka ir īsts latviešu vārds, stiprs pēc savas būtības. Protams, jārēķinās ar to, ka vārdabrāļu ir daudz, un, kā izdevies noskaidrot, arī Jāņu Kļaviņu ir padaudz, bet man tas netraucē. Tā kā jau 10 gadu darbojos izklaides biznesā, pieļauju, ka esmu viens no zināmākajiem Jāņiem Kļaviņiem, – nosmej Jānis.
Pēc dažām dienām klāt Jāņi, tāpēc jautāju, kā Jānim pašam ar līgošanu. – Jāņi, tāpat kā Ziemassvētki, ir tie svētki, kad cenšos būt kopā ar ģimeni, radiem, draugiem un visus savus mūzikas projektus un koncertus atlieku malā. Man jau šķiet, ka tāda īsta Jāņu svinēšana var būt tikai īstos laukos, tāpēc arī parasti tos svinam mūsu lauku mājās Praulienas pagasta „Akmeņkalnā". Kā jau pieņemts – ar lustīgu dziedāšanu, dancošanu, ugunskuru, līdz rīta gaismai un vēl arī otrā dienā. Turpat blakus ir ozolu birzs, kur var sapīt vainagus, un puķu pļava, pilna dažnedažādām jāņuzālēm – kā es smejos, maniem jāņubērniem ir labi, serviss uz vietas, vajag tik pašiem padarboties. Tā kā mums govju laidarā un arī citu mājdzīvnieku, izņemot suni, nav, sieru cenšamies meklēt pie kārtīgām lauku saimniecēm. Man jāņusiers ļoti garšo, un esmu novērojis, ka mūsu novadā ir daudz prasmīgu saimnieču. Ar īstu lauku alutiņu ir grūtāk. Kādreiz sieviņas Gunitas dzimtajā pusē Ļaudonā bija tāds slavens alus darītājs Bites Kārlis, kas arī uz mūsu kāzām alu gatavoja. Tagad gan tādu kārtīgu mājas alu sen neesmu dzēris – jāiztiek ar lielveikalu piedāvājumu, skatos gan norādi, lai tas būtu dzīvais alus. Pīrāgus svētkos cep gan Gunita, gan mana mamma Anita, ja nu akurāt pietrūkst, tad uz kādu beķereju var aizskriet.
Ar Gunitu Jānis iepazinies jau skolas laikā. Viņa mācījusies Ļaudonā, Jānis – Madonā. Ģimenē aug dēls Kristaps Eduards, kam otrais vārds dots par godu Jāņa vectēvam Eduardam.
Jānis ir beidzis Daugavpils Pedagoģiskās universitātes Mūzikas fakultāti: – Augustā būs divi gadi, kopš strādāju Madonas novada pašvaldībā par kultūras darba vadītāju, pirms tam deviņus gadus – Naturalizācijas pārvaldē, un arī Mētrienas pamatskolā bērniem dziedāšanu mācīju. Ar mūziku uz „tu" esmu jau kopš skolas gadiem. Atceros 1990. gadu, kad 5. maijā, otrā dienā pēc vēsturiskā Augstākās Padomes balsojuma, Praulienā piedalījos jauno vokālistu konkursā „Cielaviņa". Dziedāju „Še, kur ozoli zaļo zemzari", un klausītāji bija aizkustināti līdz asarām. Jau skolas laikā izveidoju ballīšu grupu, bet pirms desmit gadiem kopā ar domubiedriem dibinājām grupu „Forte".
Autore: BAIBA MIGLONE
KRISTAPA BRUTĀNA foto