– Šis jautājums gan nekad nav īpaši apspriests, bet es pieļauju, ka tas zināmā mērā saistās ar to, ka mūsu ģimenē ļoti turējās pie latviešu tautas tradīcijām, mīlēja tautasdziesmu, cienīja tās vērtības, kas tiek cildinātas mūsu dainās, – vaicāta par vārda izvēli, domīgi atzīst madoniete DAINA KAURĀTE. – Es gan pati pāris reižu dzīvē esmu uzdevusies par Ainu vai Inu, bet tur jau nekas nebija melots, vienīgi atmesti pirmie burti… Taču mans vārds man ļoti patīk, esmu lepna par šo vecāku izvēli.
– Esmu dzimusi Rīgā, bet, tā kā vecvecāki mitinājās laukos, daudz uzturējos pie viņiem, iepazinu dabas skaistumu, arī lauku darbus, iemīlēju zemi, – turpinot savu dzīvesstāstu, uzver Dainas kundze. – Bērnība man bija ļoti skaista, bet to visu pārtrauca karš, smagie pēckara gadi. Esmu piedzīvojusi, ko nozīmē, kad nav maizītes, ko ēst, to, ka kara laikā blakus mirst cilvēks un neko nevar palīdzēt. Un varu būt bezgala pateicīga saviem vecākiem, viņi daudz ko sev atrāva, lai tikai mūs, bērnus, izglītotu. Vecāku atbildību esmu jutusi visu savu dzīvi, viņu attieksmi pret cilvēkiem. Mammīte bija apveltīta ar dabas, skaistuma mīlestību, un varbūt tā viņas labestība, ko viņa vienmēr izstaroja pret apkārtējiem cilvēkiem, labais, ko viņa centās saskatīt ikvienā, palīdzēja viņai nodzīvot tik garu mūžu -105 gadus…
– Nē, rados man nav neviena mediķa, bet jau kopš bērnības, kā atcerējās mamma, es vienmēr kādu esmu „ārstējusi": vai tā būtu lelle, sunītis vai zaķītis, – smaida daktere. – Izvēli ietekmēja arī karalaikā redzētais. Mazlietiņ gan pēc vidusskolas šaubījos, vai iet uz juristiem vai mediķiem, bet tētis palīdzēja izšķirties, uzsverot mediķa sūtību uz šīs zemes. Un savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Tikai viens gan – vai es citur tik ilgi nostrādātu vienā darbavietā, šobrīd nezinu. Madonas slimnīcā esmu nostrādājusi 46 gadus, esmu bijusi gan infekciju, gan ambulatorās nodaļas vadītāja. Bet… ja tik ilgi strādā vienā darbavietā, tā kļūst gluži vai par otrām mājām, un, kad tā ir jāpamet, tad ir ļoti grūti. Arī to, ka atnācu uz Madonu, nenožēloju, lai gan pēc institūta beigšanas bija iespēja palikt Rīgā un citi darīja viskautko, lai tikai tur paliktu, bet tie veidi, kā to centās panākt, man likās aizvainojoši. Tāpēc vienā ziņā tā pat bija spīts, kas man lika Rīgas vietā izvēlēties Madonu, otrs iemesls – šajā pusē dzīvoja mana vecmāmiņa un es uzskatīju, ka man jācenšas kaut kā atlīdzināt to, ka viņa man palīdzēja izskoloties, un trešais – lieliskais Madonas slimnīcas kolektīvs, ko es biju iepazinusi, būdama šeit divus gadus praksē. Un tāds tas ir arī šobrīd… Tā ka atmiņas ir ļoti jaukas, pat salīdzinoši grūtos brīžos, – atzīst Daina Kaurāte, no sirds visām vārdamāsām vēlot domāt labo, runāt labo, un tad labais arī piepildīsies.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva