— To, ka mana dzīve būs saistīta ar medicīnu, sapratu jau pamatskolā, — sarunas sākumā atzīst NATĀLIJA SIČKARUKA. — Pirmie ar medicīnu saistītie soļi man sākās 5. klasē, kad sāku apmeklēt sanitārā posteņa nodarbības. Pamazām tas viss iepatikās. Par maniem pirmajiem pacientiem kļuva klibi un slimi kaķi, suņi, putni. Gribējās būt blakus un palīdzēt slimiem cilvēkiem, kuriem slikti, kuriem sāp, tādēļ pēc Madonas 2. vidusskolas beigšanas devos mācīties uz Cēsu medicīnas skolu.
Natālijas pirmā darbavieta ir bijusi Madonas slimnīcas terapijas nodaļa. — Bet, kad piedzima pirmais bērniņš, sapratu, ka ir ļoti grūti apvienot nakts dežūras, tāpat darbu sestdienās, svētdienās ar rūpēm par bērnu, un es pārgāju darbā uz poliklīniku. Strādāju par māsiņu gan pie acu ārsta, gan urologa, gan pie lora, ādas kabinetā. Tas man deva ļoti daudz jaunu iemaņu un zināšanu, kas noderēja turpmākajā darbā terapijas iecirknī un vēlāk — ģimenes ārsta praksē. Ar dakteri Dainu Jakoviču kopā strādājam jau 28 gadus, un, manuprāt, pa šiem gadiem mēs esam kļuvušas par labu komandu. Mūsu pacienti ir gan madonieši, gan apkārtējo pagastu iedzīvotāji, arī dažs labs ārzemnieks, gan jauni cilvēki, gan krietni gados. Ļoti dažādi, katrs ar savu raksturu, emocijām, noskaņojumu, bet mēs vienmēr viņus uzklausām un tobrīd savus pārdzīvojumus un problēmas atliekam otrajā plānā. Cilvēki ir jāuzklausa ar laipnību un iecietību, jo viņi ir nākuši pie mums pēc palīdzības. Es ļoti mīlu savu darbu un esmu priecīga, ka izdevies dzīvē atrast īsto aicinājumu.
Kad ievaicājos par relaksāciju un brīvo laiku, Natālija atplaukst smaidā: — Mūsu ģimenei šis gads ir ļoti nozīmīgs — jo mūsu meita Viktorija laida pasaulē ļoti gaidītu un mīļu mazdēliņu Aleksu, ko viņa šad un tad uztic paauklēt, un tas man dara ļoti lielu prieku. Brīvajā laikā strādāju savā mazdārziņā — man ļoti patīk puķes, un tās man zied no agra pavasara līdz vēlam rudenim. Bieži vien ar draugiem ņemam teltis un dodamies prom no pilsētas, tuvāk dabai. Garajos rudens un ziemas vakaros patīk savējos palutināt un izcept kādu pīrāgu. Es domāju, ka man dzīvē viss ir kārtībā un esmu laimīgs cilvēks. Man ir veicies ar ģimeni, mēs viens otru ļoti atbalstām. Vispār jau es smejos, ka mēs esam tālbraucēju ģimene — gan vīrs Nikolajs, gan dēls Vadims ir tālbraucēji, arī mans tētis visu mūžu bija tālbraucējs. Savukārt meita ir juriste. Dēls dzīvo Rīgā un reizēm ieminas, ka varbūt arī mums vecumdienās vajadzētu pārcelties uz galvaspilsētu, bet es gan no Madonas projām braukt negribu — tā ir mana dzimtā pilsēta, un nekur nav tik labi, kā te.
Autore: BAIBA MIGLONE
AGRA VECKALNIŅA foto