Mārtiņš šonedēļ kalendārā ir pats populārākais personvārds, tāpēc arī mēs vārdadienas slejai meklējām kādu no šī vārda īpašniekiem. Šoreiz braucām uz Praulienas pusi, jo līdz mums atnāca ziņa, ka MĀRTIŅAM GAILIM šajās dienās ir ne tikai vārdadiena. Tieši mūsu valsts svētku priekšvakarā – 17. novembrī – viņš svin dzimšanas dienu un šogad – jo īpaši zīmīgu. Bet par vārdiem runājot, Mārtiņš atzīstas, ka viņam ir divi vārdi: – No vecāsmātes puses – Mārtiņš, tāpat kā vectēvam, bet mamma bija izdomājusi mani saukt par Zigurdu, un tā arī savējiem esmu Zigis, lai gan šis vārds man pasē nav ierakstīts.
– No dzimšanas esmu madonietis, bet kara gados kopā ar vecākiem, māsu un mazo brālīti bēgļu gaitās nonācām Kurzemes katlā, lai gan – kas to lai zina, varbūt būtu nokļuvuši Vācijā, ja vienā naktī nebūtu no tās garās pajūgu rindas uz savu galvu sadomājuši atdalīties. Pusotru gadu nodzīvojām pie saimnieka pa Lūku dzirnavām Apriķu pagastā. Redzējām gan krievus, gan vāciešus. Kad karš beidzās, atgriezāmies. Bija jādomā par mācībām, esmu beidzis Rīgas lietišķās mākslas vidusskolu, pēc tās absolvēšanas mani norīkoja darbā uz Alsviķu speciālo internātskolu par skolotāju. Smagi tur gāja, audzēkņu kontingents sarežģīts, sievai nervi neturēja, un atgriezāmies atpakaļ Madonā. Esmu strādājis par mākslinieku gan kinoteātrī, gan kultūras namā, vēl šur un tur, bet vistuvāk sirdij man ir akmeņkaļu darbnīcā pavadītais laiks, kur nostrādāju ilgus gadus. Toreiz jau nemaz tādus mākslinieciskus pieminekļus nedrīkstēja kalt. Viens no pirmajiem bija piemineklis Pēterim Eglonam, ko kalu brīvajā laikā – pa atvaļinājumu, daudzi pieminekļi pa šiem gadiem tapuši, arī sievasmātei, tas man tāds goda pienākums bija. Visa vasara pagāja, kamēr uzveidoju, atlēju ģipsī, tad vedu uz Rīgu, lai atlietu bronzā. Man akmeņkaļa darbs patīk, tas ir radošs. Protams, arī spēks vajadzīgs, bet no tā neesmu vairījies. Jaunībā esmu ar sportu nodarbojies, biju pat sudraba medaļas īpašnieks slalomā jauniešiem. Savulaik „Kalējus" nopirkām ar domu, lai man te būtu darbnīca, bet nu jau kur tas laiks, kopš esam pārnākuši šeit uz dzīvi. Šobrīd arī dēls pie mums dzīvo. „Pieskata" mūs abus ar sieviņu. Laiks skrien vēja spārniem, un jaunāki nepaliekam, drīz jau būs 50 gadu, kopš esam kopā ar Valliju. Izaudzināti divi bērni – Judīte un Jānis, aug jaunā paaudze, trīs mazbērni – Ravita, Emīls un Gerda Ajanta. Svētkos, kad visi kopā pie lielā galda sanākam, esam kupla saime, – atzīst Mārtiņš.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto