– Pirmie sveicēji, protams, būs mana ģimene. Dēls Romāns gan šobrīd studē Rīgā, bet sieva Inga un meita Diāna noteikti kā allaž būs parūpējušās par kādu jauku pārsteigumu, – jautāts par to, kā šosestdien tiks svinēta vārdadiena, smaidot saka NIKOLAJS HAČATRJANS.
Arī par vārdu viņam ir savs stāsts. – Es ļoti lepojos ar savu vārdu. Tas man ir dots par godu vectēvam no tēva puses, kas arī bija Nikolajs. Manī pa pusei rit armēņu asinis, jo tēvs bija armēnis. Vienmēr esmu izjutis šo saiti. Man ļoti patīk armēņu dziesmas, dejas, vispār jau viņi ir ļoti talantīga tauta. Pats esmu dzimis Sanktpēterburgā, kur mamma ar tēti iepazinās, kad viņš dienēja armijā. Vēlāk, kad jau biju paaudzies, mēs ar mammu un māsu (Marina ir četrus gadus vecāka par mani un šobrīd dzīvo Rīgā) atgriezāmies mammas dzimtajā pusē, un 1. klasītē es sāku mācīties Madonas 2. vidusskolā, – stāsta Nikolajs un, mazliet padomājis, piebilst, ka laikam, gadiem ritot, armēņu temperaments viņā vairāk jūtams: – Lai gan enerģisks un dzīvespriecīgs esmu bijis vienmēr. Mūžīgais optimists. Man patīk aktīvi darboties un arī aktīvi atpūsties. Brīvajā laikā nodarbojos ar sportu, daudz ceļojam gan kopā ar ģimeni, gan draugiem. Esmu nodibinājis savu firmu „LI & KO", kas nodarbojas ar vietējiem un starptautiskajiem kravu pārvadājumiem. Mums ir arī filiāle Rīgā. Firmai tūlīt apritēs piecpadsmit gadu. Šo gadu laikā mums ir izveidojies ļoti labs kolektīvs, esam kā viena ģimene, lai gan, protams, ir bijis visādi. Katram ir savs raksturs, bet galvenais un noteicošais ir godprātīga attieksme pret darbu. Ja cilvēks to nav sapratis, tad mums nācies šķirties. Šobrīd turpinu studijas transporta loģistikā Transporta un sakaru institūtā Rīgā, palicis pēdējais – piektais – gads. Iegūtās zināšanas ļoti palīdz darbā. Studijas reizē ir arī pārslēgšanās no ierastās vides, tie ir jauni kontakti, tikšanās ar kursabiedriem. Savulaik esmu beidzis Vecmīlgrāvja profesionāli tehnisko skolu, pēc kuras absolvēšanas strādāju Rīgas ostā kuģu remontu rūpnīcā, tad – armija. Starp citu – esmu profesionāls ūdenslīdējs. Pēc armijas man pat piedāvāja strādāt Rīgā šajā specialitātē, taču es izšķīros atgriezties Madonā, ko uzskatu par savu pilsētu. Man šeit ļoti patīk, esmu (nebaidos no šī skaļā vārda) savas pilsētas patriots. Priecājos, ka Madona aug un attītās, tā ir ļoti skaista un sakopta. Priecājos par jauniem cilvēkiem, kas atgriežas dzimtajā pusē. Arī pats cenšos visādi atbalstīt jauniešus. Jau vairākus gadus kopā ar citiem uzņēmējiem iesaistos rīkotajā labdarības akcijā pirms Ziemassvētkiem, gādājot dāvanas mazturīgajām ģimenēm ar bērniem. Pats dzīvē esmu izjutis, cik svarīgs ir cilvēku atbalsts, tāpēc cenšos savu iespēju robežās atbalstīt citus. Mums visiem to derētu atcerēties, un ne tikai šajā Ziemassvētku laikā, bet arī ikdienā.
Autore: BAIBA MIGLONE