– Ģimenē pavisam bijām pieci bērni. Es – pati pirmā. Nu esam palikušas tikai divas ar jaunāko māsu Artu, – stāsta madoniete OLGA BALTGALVE, kam dzīves ceļš sasniedzis jau ievērojamu skaitli – rudenī būs 91. Joprojām dzīvespriecīga, darbīga, vasarā ņemas pa dārzu, rudeņos un ziemā sēž stellēs. Priecājas par trim mazbērniem, par mazmazmeitu Annu (attēlā kopā ar vecomammu), un teic, ka nekad nevarējusi iedomāties, ka tik garu mūžu nodzīvos. Re, vīrs Arvīds jau labu laiku kopš aizsaukts mūžībā, bet viņam kā bijušajam leģionāram Vorkutā veselība bijusi uz mūžu iedragāta.
– Mana dzimtā puse ir Jēkabpils, bet kopš 1948. gada, kad kopā ar vīru un meitiņu atnācām uz šejieni, esmu madoniete. Dzīvē nācies daudz ko piedzīvot, bet viens
gan – darba nekad nav trūcis, sākot jau agrā bērnībā ar pašu gotiņas ganīšanu, tad – saimnieka ganāmpulku, kad paaugos, lika pie nopietnākiem darbiem. Pirmais patstāvīgais darbs vairs ne saimnieka maizē bija mežniecībā par sargu uguns novērošanas tornī. Bet tā – viss kas ir pamēģināts. Vairāk gan lauku darbi, līdz pat atnākšanai uz Madonu. Sākumā te saimniekoju pa māju. Piedzima Juris. Sāku strādāt par pārdevēju, vēlāk, līdz aiziešanai pensijā – sadzīves pakalpojumu kombinātā ķīmiskajā tīrītavā. Bet mana mūža lielā aizraušanās ir rokdarbi. Ar tiem nodarbojos jau skolas laikā – pirmajās četrās klasēs man bija ļoti laba rokdarbu skolotāja, arī vēlāk pamatskolas laikā. Savukārt aušanu man ierādīja tēvamāsa, kas bija liela audēja. Pirmais audekls bija gultas sega, tante vairs pati nevarēja, un man vajadzēja noaust līdz galam. Un tā tas aizgāja. Saskaitīt nevar, cik dvieļu, galdautu, segu mūžā noausts, cik izstādēs darbi skatāmi. Arī tagad stellēs jūtos labāk nekā dārzā. Tas gan vairāk kāju dēļ. Nesāpētu tik ļoti, šķiet, varētu vēl kalnus gāzt, – nosmej sirmā kundze. – Arī tikko gribēju kopā ar represēto biedrību aizbraukt ekskursijā, bet sapratu, ka nevarēšu turēt līdzi. Taču savulaik vai visa Latvija ar kājām pārstaigāta. Bēgļu gaitās vien – līdz Cēsīm, tad tālāk līdz Kabilei. Ar dažus mēnešus mazo Viju uz rokām…
Kad iejautājos, kas palīdz saglabāt tādu možu garu, Olgas tante nosmej: – Tas mans dullais prāts. Man vienmēr prātā palicis teiciens no „Mērnieku laikiem": „Vai, dieniņ, nu ko man bēdāties. Viņgad, re, nosprāga kucīte tādā laikā, kad ādiņa nederēja, bet vai tādēļ esmu izputējis." Tā arī man. Nu neiet tā, kā vajag, bet vai tad tāpēc ugunī lēksi? Vienmēr esmu turējusies pie ticības (tēvs mums bija pērminderis). Un, kad es tagad tā padomāju, cik reižu dzīvē ir bijis tā, kā pret sienu, kad nezini izeju, bet atrodas tomēr kāda spraudziņa, un viss atkal iegrozās savās sliedēs.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto