Pēc PMLP datiem, šobrīd Latvijā reģistrēti 13 296 Mārtiņi, taču pēc latviešu ticējumiem Mārtiņdiena tiek uzskatīta arī par rudens beigu un ziemas sākuma dienu, kad jābūt paveiktiem visiem rudens darbiem un galdā par godu Mārtiņam galdā tiek celts zoss cepetis. Arī madonietis MĀRTIŅŠ JANSONS atceras par tradīcijām: – Jā, jā, kamēr bija vecmamma, bez āboliem pildīta zoss cepeša nekad neiztika. Arī tagad draudzenei Ritai smejoties piekodināju, lai neaizmirst, kādi svētki svinami, tad jau redzēs, ko būs sarūpējusi, jo vārdadienu svinēsim sestdien, lai var draugi atbraukt ciemos.
Tētis man bija Māris, un mamma stāsta, ka no viņa vārda tad arī atvasināts manējais. Lai gan par Mārtiņu mani sauc tikai retais. Tuviniekiem esmu Mārcis, bet gan bērnudārzā, gan skolā mani lielākoties sauca uzvārdā, jo klasē vien bijām pieci Mārtiņi…
Tā nu sanācis, ka savulaik Mārtiņš bijis pārliecināts, ka atpakaļ uz dzimto pilsētu gan nenāks, bet te laikam vietā sensenais teiciens „Nekad nesaki – nekad". – Pēc Madonas pilsētas ģimnāzijas absolvēšanas vairāki no mūsu klases aizgājām mācīties uz LU ģeogrāfiem, bet kaut kā tās mācības man palika otrajā plānā, un pēc trešā kursa sāku strādāt „Parex" bankā Rīgā, tad divus gadus nobraucu uz zvejas kuģiem Īrijā. Atceros, cik ļoti toreiz ilgojos atgriezties Rīgā. Tur bija draugi, tik daudz iešanu un skriešanu, katru dienu domāju par to, ko darīšu, kad atgriezīšos Rīgā. Taču atvaļinājumā atbraucu uz Madonu… un tā arī te paliku. Sāku strādāt SIA „Santexo" – sākumā par strādnieku, tagad esmu darbu vadītājs. Būs jau piektais gads. No ģeogrāfiem esmu pārorientējies uz būvniekiem – mācos Rēzeknes Augstskolā Inženieru fakultātē. Bet arī jūrā iešanu neesmu atmetis – tagad uz kuģiem braucu ziemā, tad būvniecības objektos lielā sala dēļ nekāds darbs nesanāk. Pagājušajā gadā, piemēram, biju Kanādā, šogad plānoju braukt uz Norvēģiju mencas zvejot, bet palikt tikai uz kuģiem vien negribas, tad nav nekādas privātās dzīves. Divos gados tikai četras nedēļas brīvas – tas ir par traku. Tūlīt bērniņš nāks pasaulē, jābūt tomēr pie ģimenes, – atzīst puisis. – Arī par māju jārūpējas. Tā gan ir māsas Kristas māja Veckalsnavas pusē, bet viņa jau vairākus gadus dzīvo Anglijā, tad nu mēs tur pieskatām un saimniekojam. Vieta ir ļoti skaista, arī draugiem patīk. Esam jau iedibinājuši tradīciju Jāņus tur kopīgi svinēt. Savukārt tagad, garajos rudens vakaros, brīvajā laikā patīk basīti uzspēlēt, uz svaru zāli aiziet. Vienubrīd mēģināju korī iesaistīties, bet tas laikam tomēr nav man – gribas vairāk kustību, atraktivitāti. Bet tā jau Madonā aktivitāšu netrūkst. Arī daudzi bijušie klasesbiedri ir atgriezušies, pa šiem gadiem iegūti jauni draugi. Es vispār cenšos dzīvi tvert pozitīvi, ar smaidu – citādi jau šajos laikos nevar, – spriež Mārtiņš.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto