– Mārtiņš ir spēcīgs vārds, latvisks, – atzīst madonietis MĀRTIŅŠ JAKOVĻEVS. Viens no patlaban 13 322 Iedzīvotāju reģistrā reģistrētajiem šī populārā vārda īpašniekiem. Par to, ka tas tāds ir joprojām, liecina fakts, ka šogad vecāki šo vārdu devuši jau 102 jaundzimušajiem.
Mārtiņš Jakovļevs jau trešo gadu ir sociālais pedagogs Madonas novada sociālajā dienestā, bet līdz tam ceļš bijis līkumots. Mārtiņš pats atzīst, ka jaunībā nekad nebūtu varējis iedomāties, ka dzīve viņu noliks šajā vietā. – Biju sportisks puisis. Ar karatē aizrāvos, biju treneris, pieļāvu pat, ka savu dzīvi varētu saistīt ar militāro karjeru. Bet ir jau tāds teiciens: gribi sasmīdināt Dievu, pastāsti viņam par saviem plāniem, – ar smaidu nosaka mans sarunu biedrs. Taču dzīve viņa vēl jaunajos gados patiešām bijusi interesanta. – Esmu dzimis Latgales pusē, un tā vēl tagad – ik pa brīdim ceļš mani atkal aizved uz Latgali. Pēc Dzelzavas pamatskolas beigšanas ieguvu celtnieka profesiju Barkavas arodskolā, dienēju armijā. Taču atgriezies izlēmu, ka jāmācās vēl, iestājos Aglonas katoļu ģimnāzijā, paralēli kalpoju klosterī, biju kandidāts uz mūku kārtu, tomēr sapratu, ka vēlos ģimeni, un tā paliku laicīgajā dzīvē. Tā kā biju gana aktīvs, iesaistījos dažādās nometnēs jauniešiem kā palīgs un audzinātājs. Tur iznāca saskarties arī ar grūti audzināmajiem, un izskatījās, ka tīri labi rodu ar viņiem kontaktu. Tā solīti pa solītim arī tas ceļš ievirzījās. Mazliet vairāk nekā trīs gadus nostrādāju par audzinātāju Grašu bērnu ciematā (starp citu, bijušie audzēkņi mani joprojām atceras, un tas ir lielākais gandarījums). Tā bija laba pieredze, bet bija grūti pat diennaktīm būt projām no mājām, tāpēc izmantoju piedāvājumu nākt strādāt uz Madonu sociālajā dienestā. Šobrīd, lai padziļinātu zināšanas, studēju arī sociālo pedagoģiju Rēzeknes Augstskolā. Ikdienā galvenokārt sniedzu individuālas konsultācijas ģimenēm ar bērniem, kurās ir radušās problēmas savstarpējās attiecībās. Pats esmu ar daudz ko dzīvē saskāries, tā ka varu dalīties pieredzē, un tas ir daudz citādāk, nekā runāt tikai teorētiski, – spriež Mārtiņš.
Darbs Mārtiņam ir visai saspringts, tāpēc jautāju, kas palīdz pašam atjaunoties, rast spēkus. – Es aizraujos ar rūdīšanos, pat ziemā šad tad ielienu āliņģī. Ļoti palīdz – nervu gali tā atlaižas, jautrība sirdī ienāk, bet trakajiem pieder pasaule. Arī karatē tāpat mazliet pa kluso trenējos un arī dažus jauniešus esmu aizrāvis. Ar arbaletu dažreiz pašaudos. Vēl man ļoti patīk lasīt. Šobrīd gan visa literatūra saistās ar studijām un darbu, bet, kad ir brīvāks brīdis, varu lasīt un aizrauties. Re, tepat ir viena zinātnieka monogrāfija. Bet, starp citu, tā lasīšana nenāca pati no sevis, bērnībā mani audžutēvs burtiski piespieda lasīt, un es esmu viņam par to pateicīgs. Vēl arī zīmēju, vienu laiku pat tepat Madonā gāju uz studiju. Un tas viss garīgi uzlādē, – atzīst Mārtiņš.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto