RAIVIS TREČAKS, ilgu laiku dzīvojot Anglijā, kādā brīdī pievērsās fotogrāfijai. Sagadīšanās pēc, fotografējot motokrosu, iepazinās ar kādu latvieti, kurš uzaicināja uz copi. Tobrīd Raivis tikai spiningoja.
– Aizbraucot uz šo copi, liels bija pārsteigums, kad ieraudzīju, ka viņš makšķerē uz grunts. Lēnu garu šis makšķerēšanas veids mani ieinteresēja. Pamazām iegādājos nepieciešamo inventāru. Ļoti daudz laika pavadīju mācoties, meklējot informāciju. Rezultātā man ļoti iepatikās šis veids, – pastāsta Raivis Trečaks. – Daudziem cilvēkiem varbūt ir viedoklis, ka samet makšķeres ūdenī, sēž un neko citu nedara. Tā gluži nav. Ja patiešām vēlas izzināt ūdens krātuvi un arī kaut ko noķert, ir ļoti daudz jāiemācās par šo ūdens tilpi. Ir jāpēta grunts, jāmeklē dziļumi utt. Tieši šī pasaule mani ievilka – nepārtraukti jāmācā. Katra ūdens krātuve ir specifiska.
Pārceļoties atpakaļ uz Latviju, Raivis Trečaks ne tikai turpināja nodoties karpu copei, bet arī sāka interesēties par sporta virzienu šajā jomā.
Turpina Raivis: – Meklējot informāciju, uzzināju, ka ir dažādas sacensības, gan tepat, gan ārvalstīs, tostarp Latvijas čempionāti. Protams, startēju tajos, un augstākā vieta, ko kopā ar komandas biedriem ieguvām, – 3. vieta. Toreiz piedalījās četrdesmit divas komandas. Tāpat startēju daudzos komercturnīros, kuros arī esmu izcīnījis daudzas 1. vietas. Aizvadītajā gadā piedalījos sacensībās Polijā, kur kopā ar komandas biedru izcīnījām 1. vietu. Polijā, plezīra copē, noķēru arī savu personīgo rekordu – 30,9 kg smagu karpu. Es esmu sportists, visu, ko noķeru, palaižu atpakaļ. Man ir speciāla gulta karpām, lai tās nebūtu jāliek uz zemes. Tās mēdz spirināties un gūt traumas, kā rezultātā pēc dažām dienām var aiziet bojā. Ir arī speciāla aptieciņa. Izmantoju smēri, lai ātrāk sadzīst tā vieta, kur bijis āķis. Pēc nārsta, ja redzu, ka ir noplēstas zvīņas, sasmērēju arī šīs vietas.
Savukārt pirms diviem gadiem izveidoju Latvijas izlasi sievietēm karpu makšķerēšanā. Pirmās Pasaules čempionāta sacensības sievietēm norisinājās Anglijā. Mājās atvedām bronzu un individuālajā ieskaitē viens dāmu pāris tika pie sudraba. Viņas noķēra lielāko zivi ezerā, kas bija 20,3 kg smaga. Šogad šīs dāmas kļuva par pasaules čempionēm. Latvijā notika Pasaules čempionāts karpu makšķerēšanā sievietēm un arī junioriem. Ir liels prieks par šiem panākumiem.
Taujājot par to, vai panākumi sacensībās vairāk vai mazāk tomēr nav saistīti ar veiksmi, Raivis teic: – Var teikt, ka tā tiešām ir veiksmes spēle, bet, runājot par karpu makšķerēšanu, ir jāizzina ūdens krātuve, jāmācās, jāvēro. Protams, visu nekad nevar iemācīties, jo ietekmē daudzi faktori ne tikai zem ūdens, bet arī tas, kas notiek virs ūdens. Ietekmē laikapstākļi, gadalaiki, atmosfēras spiediens. Piemēram, ja ezers ir 10 ha liels, kādā galā ir seklāks, citviet dziļāks. Pavasarī, kad ūdens temperatūra ir virs +8 grādiem, karpa sāk mosties un viņa dodas uz seklo galu sildīties, jo tur ūdens uzsilst ātrāk. Līdz ar to jātēmē seklākajā galā, jo tur būs lielāka iespējamība šo zivi noķert. Nākot rudenim, zivis pārvietojas uz dziļāko galu. Jāņem vērā arī laikapstākļi – saule spīd, ir skaidras debesis – copes īsti nebūs, jo zivs dzīvo ūdens virspusē. Ja ir apmācies, līst nedaudz lietus, spiediens ir lejā, zivs barojas uz grunts. Ļoti patīk, ka sacensībās nav ļauts izmantot nekādas elektroierīces, bet grunts īpatnības pētām ar tausti un makšķeri. No krasta ar makšķeri metam ļoti tālu. Personīgi es, līdz pat 164 m. Tas ir ļoti nepieciešams, jo tās ir arī dažāda veida taktikas. Sacensību laikā zivs arī jūt spriedzi un atkāpjas uz ezera vidu. Līdz ar to, jo tālāk spēj iemest, jo ātrāk vari zivi noķert. Ir gan bijuši gadījumi, kad sacensību laikā lielāko skaitu zivju noķeram tieši nelielā distancē – 30 m attālumā. Tāpat nozīmīga ir arī barības izvēle. Analizējam, kādu labāk izvēlēties konkrētā ūdenstilpē. Dodoties uz jaunām ūdens krātuvēm, protams, nav zināms, uz kā labāk ķersies. Tāpēc es vienmēr saku, ka jāņem līdzi tas, kam makšķernieks pats tic, uz kā izdosies noķert lomu. Pirmais un galvenais instruments, ierodoties uz copi, ir tavas acis. Tu pēti ūdenskrātuvi, un zivs pati parāda, kur viņa ir, jo viņa dod signālus. Galvenais ir rūpīgi vērot un pamanīt. Ir ļoti daudz dažādu nianšu, jāprot tikai tās nolasīt.
Raivim Trečakam pieredze karpu copē ir liela. Tā ir gūta ne tikai Latvijas ūdeņos.
– Dzīvojot Anglijā, man bija iemīļots ezers, kur vienmēr braucu karpu zvejā. Tur noķēru savu, tolaik personīgo rekordu – 14 kg smagu karpu. Vislielākā pieredze un gandarījums man personīgi ir sieviešu izlases panākumi. Savukārt pagājušajā gadā piedalījos prestižākajās sacensībās Francijā, – iezīmē Raivis Trečaks. – Principā karpu copē nav nozīmes, kur tu makšķerē. Lielākoties sistēmas, ko izmantojam, ir vienas un tās pašas. Specifika ir tieši ūdenskrātuve un spēja tai pielāgoties. Tāpēc pats nozīmīgākais – pētīt grunti. Savukārt, runājot par novada ezeriem, varu teikt, ka zivis ir un tās ir iespējams nomedīt. Vienīgais šķērslis ir piekļūšana ūdenstilpei, jo praktiski visur ir privātīpašumi un ne vienmēr ļauj caur tiem piekļūt ezeriem. Man ir uzstādīti jauni mērķi. Piemēram, Kaķīša ezers. Zinu, ka tur ir ļoti lielas karpas. Tāpat arī Kāla ezerā. Viennozīmīgi, tā nav vienas dienas ekspedīcija. Manā skatījumā, ja vēlas izzināt ezeru, specifiku, kā minimums jābūt laivai un eholotei, kas palīdzēs ātrāk iepazīt ezeru. Kādu nedēļu nepieciešams braukt, pētīt, iepazīstināt ar jaunu barību. Attiecīgi pēc divu nedēļu barošanas tikai doties uz kārtīgu copi.
Raivis YouTube ir izveidojis kanālu, kurā laiku pa laikam dalās savā makšķerēšanas pieredzē, piemēram, par plezīra copēm, sacensību momentiem.
17.12.2024.