Viņš, pats par sevi saprotams, – Jaunais, 2008., gads. Pavisam īsu sprīdi pirms Viņa ierašanās apnicīgo pelēkumu apsedza mūspusē piektais sniedziņš. Tā jauki, maigi, bez pute ņiem un vētrām, paklāja baltu goda celiņu jaunulim.
Kad laikrāži tuvojās pusnakts stundai, madonieši, kā jau tas gadiem ierasts, gan kājām, gan braukšus no visām pusēm ielenca Saieta laukumu. Tie, kas kājām, tie – šampanieša pudelēm somās. Tie, kas braukšus, – vai nu bešā bija. Jācer vienīgi, ka stūres kungi un dāmas glāzes pildīja, mājās atgriezušies. Ak, jā! Pavisam piemirsu, ko tad viņi visi tanī Saieta laukumā gribēja sastapt. Nu neko jau citu kā Jauno gadu pāri Vidzemes pakalniem atnākam. Pie tam ne tā vienkārši, bet godam sveiktu svētku salūta uguņu gaismā.
Un te nu Vecā gada laiks tecēja straujāk kā mūsu Aiviekste. Sanākušos no lielekrāna uzrunāja un sveica gan mūsu Valsts prezidents Valdis Zatlers, gan Madonas rajona padomes un Madonas pilsētas domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters.
Runām salutēja šampanieša paukšķi, laukums dūca kā bišu spiets, kas sapratis, ka nolaidies pareizajā vietā. Visu skatieni ik pa brīdim pavērās laukumā esošā pulksteņa virzienā, kura rādītāji neatvairāmi tuvojās sliekšņa pārkāpšanas mirklim.
Pāri nogranda mūzika, un tad uzliesmoja tumsa. Debesīs šāvās visas varavīksnes krāsas. Augstumā virs ļaudīm plauka neatkārtojami, daudzkrāsaini gaismas ziedi. Ne velti apkārt ļaudis katru jaunu izgājienu pavadīja sajūsmas izsaucieniem. Bet, kad izdzisa pēdējā gaismas spēle, apkārtējo runas bija vienbalsīgas – skaistākais salūts, kopš tādi Madonā notiek.
Laukumā turpināja salutēt šampanieši. Nepārtraukti visapkārt skanēja laba vēlējumi 2008. gadā, kas tobrīd, vieglam dienvidu vējiņam vējojot, lidoja pāri mums. Kā piepildīsies vēlējumi, tas, kā allaž, vislielākajā mērā atkarīgs no mums pašiem. No ikkatra savās ikdienas gaitās. No ikkatra – strādājot un ar savu veikumu kopjot un stiprinot to, ko saucam par tautas labklājību.
Lai mums visiem veicas jaunajā gadā!
Autors: OĻĢERTS SKUJA
AUTORA foto