To, ka vēl daudz iespēju sevī ietver Mīlestības graviņa, 13. novembrī Madonā iezīmēja tēlainībā un saturā piepildīts notikums – sabiedrības tikšanās uz Lazdu laipas. Pateicoties novada domes atbalstam, Madonas pilsētas 2. vidusskolas pakājē atdzimis brīnišķīgs vides objekts.
Par godu Ilzes Indrānes romāna „Lazdu laipa" pirmā izdevuma 50 gadu jubilejai atjaunots tiltiņš Mīlestības graviņā pāri Madonītei, kas uzskatāms par prototipu romānā minētajam. Tiltiņš veidots, ņemot vērā autores ieteikumus, kādai vajadzētu izskatīties Lazdu laipai, proti – dabiskai kā mīlestība un riskantai kā drosme.
Kā tikšanās laikā uzsvēra Madonas muzeja speciāliste Dace Zvirgzdiņa, Ilzes Indrānes tēlotā Valdupe gan ir straujāka, platāka un dziļāka nekā Madonīte, arī līkums uz skolu, to nešķērsojot, nevienam nebūs jāmēro pāris kilometru garumā, bet ar to rakstnieks atšķiras no ikdienas vērotāja – viņš realitāti paceļ savas iztēles mērogā.
Ieklausoties Ilzes Indrānes viedoklī par laipas izskatu, arhitekts Jānis Liepiņš projektējis un Jānis Vilciņš projektu īstenojis, par pamatu laipai izmantojot laukakmeņus, bet konstrukciju veidojot no zarotiem koku stumbriem un ozola dēļiem.
Lazdu laipas jauno veidolu no gravas augstākā punkta ieskandēja Arturs Kloppe, lejā to sabalsoja folkloras kopas „Vērtumnieki" dalībnieki, tā muzikāli apliecinot daudzveidīgās iespējas, ko paver laipas atrašanās vieta. Tā var būt ne tikai par tiltu taisnākam ikdienas ceļam, bet arī par pieturu domām un lolotiem tikšanās brīžiem, nemaz nerunājot par veiksmīgi atrādāmu zīmolu tūristiem.
Kopš rakstnieces Ilzes Indrānes izlaiduma kalna galā būvētajā skolā pagājuši 67 gadi, un viņa pati šo skolu joprojām sauc par Madonas ģimnāziju, kaut izglītības iestādes nosaukums vairākkārt mainījies. – Mēs visi kopā turpinām šo laipu, turamies vienā ķekarā, un tas ir pats svarīgākais, – tiekoties ar skolu audzēkņiem Madonas pilsētas 2. vidusskolas zālē, sacīja Ilze Indrāne. – Esam kopā ar Imantu Ziedoni, kopā ar Ojāru Vācieti un arī ar tiem skolēniem, kas paši uzraksta pa dzejolim.
Ar smeldzošu sāpi rakstniece atcerējās vēsturiskas ainas, kad skolā bija izmitināti ievainoti leģionāri, bet meiteņu ansamblis mēģināja jaunos puišus iepriecināt ar dziesmu, pie viena it labi manot, kā ievainotie slēpj savas amputētās kājas vai rokas. „Tas bija laiks, kas ierakstījās mūsos visdziļāk – smagākais, grūtākais laiks, stāvot pie dzīvības un nāves sliekšņa, bet tas mūs sagatavoja nākotnei."
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 20.11.2013.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto