Ziemeļvalstu bibliotēku nedēļas ietvaros 20. novembrī Madonas rajona bibliotēkā notika tikšanās ar dziedātāju Maiju Lūsēnu. Sieviete Ziemeļvalstīs – ar šādu tēmas pieteikumu Madonas Valsts ģimnāzijas audzēkņi un pedagogi gaidīja plānoto sarunu. Kā atzina Maija Lūsēna, viņai šī bija nestandarta situācija: nebija jādzied, bija jārunā un jādalās pārdomās par dzīvi.
Ievadā ģimnāzijas teātra pulciņš bija sagatavojis etīdi, ko izspēlēja, skanot Zigmara Liepiņa dziesmas „Atgriešanās" fonogrammai. Pēc jauniešu priekšnesuma tieši par rok-operu „Lāčplēsis" sarunai, ko vadīja ģimnāzijas teātra pulciņa skolotāja Elīna Kuple, visupirms ļāvās Maija Lūsēna.
– Konservatorijas gadi teātra fakultātē bija aizvadīti, biju māksliniece ar nelielu skatuves pieredzi, nospēlējusi vienu no galvenajām lomām Gunāra Cilinska filmā „Nakts bez putniem", kad man piedāvāja Laimdotas lomu Zigmara Liepiņa, Māras Zālītes un režisora Valda Lūriņa kopdarbā „Lāčplēsis", – stāstījumu iesāka Maija Lūsēna. – Apzinājos, kas būs jādara, ko ar savu lomu varu pateikt skatītājiem. Laimdota ir latviešu tautas dvēsele un apziņa, un tas bija laiks, kad Latvijā, pateicoties radošajam potenciālam, modās latviešu pašapziņa, vēlme dzīvot brīvā valstī, būt pašiem brīviem. Laimdotai bija jāiznes viss gaišais, pozitīvais, liels mīlestības lādiņš, ar ko varētu palīdzēt Lāčplēsim, savam mīļotajam, un caur viņu – savai tautai. Rokopera „Lāčplēsis" tolaik kļuva par nozīmīgu faktoru cilvēku vienotībai.
– 80., 90. gadu robežšķirtnē grupa „Zodiaks" dziedāja dziesmu „Kungi, mans gadsimts ir miris". Ko varētu teikt par šo gadsimtu?
– Atskatoties atpakaļ, man jāsaka, ka tolaik tautas mērķi un ideāli bija diezgan neskaidri. Trīs paaudzes bija izaugušas padomju dzelzs priekškara apstākļos, kur visi bija nolīdzināti kā pelēka masa. Kad sasniedzām brīvību, tā bieži izvērtās par pārprastu brīvību, lai gan šobrīd ir vēl trakāk. Kāpēc? Tāpēc, ka brīvībā ir labi tad, ja cilvēks apzinās garīgās vērtības, ja viņam ir mērķi garīgajā dzīvē. Tagad brīvība sit augstu vilni, bet esam aizmaldījušies un kaut ko stipri vien pārpratuši. Dziesmā par mirušo gadsimtu „Zodiaks" dzied par puisi, kas ar gumijām (kontraceptīvajiem līdzekļiem) kabatās dodas pie meitenes. Jau tolaik, dziedot šo dziesmu, gribējām pateikt, ka gadsimts būs miris tad, kad nedzims vairs bērni, kad pasaulīgais gars būs pārņēmis cilvēkus. Nu dziesma izskan vēl aktuālāk, jo cilvēki ir apmaldījušies pašu seksuālajā brīvībā. Alternatīvas, protams, ir, un tās jāmeklē katram. Skolās, diemžēl, to nemāca, arī ģimenēs reti kur par to runā, bet būtībā vaina slēpjas tajā, ka cilvēki ir aizmirsuši Dieva likumus. Dievs cilvēkiem ir devis baušļus, pēc kuriem jādzīvo, un likumu „Ejiet un vairojieties" nevajadzētu pārprast. Tas nenozīmē, ka jādzīvo nešķīsta dzīve: te, lūk, ir aptiekas ar prezervatīviem un tabletēm, dzīvosim priekam, mainīsim partnerus, izbaudīsim visu. Pasauli pārņēmis neprāts, kur neatlaidīgi tiek propagandēta erotika, sekss, visatļautība, bet jāapzinās, ka šis ceļš ved uz pagrimumu. Tautas, kas Dieva likumus negodā, parasti tiek noslaucītas no zemes virsas. Varbūt mūs, latviešus, glābj tas, ka Latvijas himna ir ļoti stipra lūgšana un, ja vienreiz gadā visi sapulcējamies un šo lūgšanu nodziedam, tas Dieva priekšā ir daudz. Gribu uzsvērt, ka cilvēkam ir nemirstīga dvēsele, kas sastāv no trim daļām: saprāta, emocionālās daļas un kaislību daļas. Šobrīd saprāta daļa tiek novadīta uz daļu, kas atrodas zem jostasvietas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 24.11.2007.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto