Pie mums ar ziemu šogad ir tāpat kā Vinnijam Pūkam ar bitēm – neko nevaram zināt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka trīs četras ziemas mūspusē jau pabijušas. Nācies gan ceļus un trotuārus kaisīt, gan sniegu vākt un malā bīdīt.
Taču kā nāk tie īsteni tumšie mākoņi ar pilniem spaiņiem, tā sniegs kā nebijis! Meteorologi neziņā. Vecajie arī rokas vien plāta, un dažs pat tās globālās sasilšanas ietekmē jau paziņo, ka ziemas šogad nebūšot. Ja ņemam vērā, ka šis gads patiešām strauji tuvojas izskaņai, tā var arī gadīties. Tad vienīgā cerība, ka Jaunajam gadam pārslu maiss būs līdzi.
Taču sniegs kur sniegs, ziema kur ziema, bet Ziemassvētki tepat pie namdurvīm jau klāt. Tāpēc kas gan tā būtu par svētku gaidīšanu, ja Madonas centrālajā laukumā egle skumtu bez rotām un gaismām. Laukumā jau nedēļas otrajā pusē bija manāma rosība. Virs apklusušās strūklakas vīri izveidoja improvizētas arkas, kas, zaļumiem apvītas, jau kļuva piemīlīgākas skatam. Un, kad to visu papildināja ar gaismas celiņiem, bez ūdens čalām noskumušais strūklakas laukums priecīgi atdzīvojās.
Egļu kopa laukuma stūrī uzmanīgi raudzījās uz rosību pie strūkl-akas. Īpaši vērīga bija malējā māsa, kas jau iepriekšējos gados tika posta un greznota svētkiem. Protams, arī viņa sagaidīja savas zvaigznes, piektdienas vakars jau bija turpat klāt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 11.12.2007.
Autors: OĻĢERTS SKUJA
AUTORA foto