Uzreiz vēlos uzsvērt, ka man ne pret vienu no jaunievēlētajiem deputātiem nav personīga aizvainojuma vai naida. Ar visiem sarokojos un sveicinos, lielāko daļu pazīstu kā klientus un krietnus vīrus un sievas, ar katru esmu gatavs pēc sēdes kopā iedzert tasi kafijas vai kausu alus. Tomēr šajā rakstā vēlos dalīties savās pārdomās pēc 16. jūnija novada domes sēdes, kurā mēs, Madonas novada iedzīvotāji, tikām pie jaunas novada pašvaldības vadības.
Sākumā neliela atkāpe. Skaidrs, ka tādā pašvaldībā kā Madona jaunievēlēto deputātu vidū nav būtisku ideoloģisku vai kādu citu būtisku atšķirību. Manuprāt, mēs visi kandidējam no partiju sarakstiem tikai tāpēc, ka likums to nosaka, nevis aiz laba prāta. Nav tā, ka ZZS ir sapulcējušies tikai zemnieki (Madonā vispār, lai cik ironiski tas arī būtu, no ZZS nav ievēlēts neviens zemnieks) vai VL-TB/LNNK nu būtu nacionālāk noskaņoti deputāti nekā citos sarakstos. Nē. To secinu no tā, ka, piemēram, 14. jūnijā – represēto piemiņas dienā – neviens no šī saraksta nebija pie Šķeltā akmens. Mēs visi esam pulcējušies dažādos sarakstos, jo kāds līderis no saraksta mūs pirmais uzrunāja vai kāds labs draugs šajā sarakstā ir.
Tā nu mēs visi savēlētie sabiedrības priekšstāvji kopā sanācām un pēc ilgu gadu vadīšanas Madonas domē Andreju Ceļapīteru nomainījām ar Agri Lungeviču. Apsveicu Agri no sirds un bez sarkasma novēlu veiksmi! Neslēpšu, ka mans kandidāts, par ko iestājos, bija Andrejs Ceļapīters. Esmu aprunājies praktiski ar visiem jaunajiem deputātiem, un neviens, jā, neviens pats, man nav teicis: zini, Andrejs ir galīgi garām vai netiek galā ar savu darbu. Tā nebija! Drīzāk pretēji – slavēja par raženu darbu, par spējām piesaistīt novadam uzņēmējus, ES fondus un citas rakstura īpašības. Sarunas galvenā stīga no „oponentiem" bija – nu, kā es tā nodošu (uzmetīšu) savu partijas līderi, kas mani uzaicināja, cits teica, ka vajadzētu varbūt kaut ko pamainīt, kādas jaunas vēsmas. Kādam nepatika Andreja nostāja kādā konkrētā jautājumā, bet citādi viņš esot labs utt. Un tad viens man pateica ko tādu, par ko esmu aizdomājies. Proti, Andrejs palicis jau kā Cēzars (ne ķeizars!) un derētu viņu gāzt un pamēģināt ko jaunu pie šādas izdevības. Pie zīmīgās tēzes par Cēzaru atgriezīšos sava raksta beigās.
Ko mēs ieguvām? Ieguvām jaunu priekšnieku un viena vietā – divus jaunus vietniekus. Motīvs, kāpēc vajadzēja divus vietniekus, tika nosaukts – „lai kvalitatīvāk tiktu galā ar saviem pienākumiem". Ja ar smaidu pieejam šādam apgalvojumam, tad izriet, ka iepriekš kvalitāte piekliboja? Tomēr uzskatu, ka Agris Lungevičs kā vietnieks tika galā ar saviem pienākumiem, tāpēc neredzu vajadzību tagad tērēties diviem vietniekiem. Faktiski jau saprotu, un neviens jau skaļi vēlētājiem acīs neteiks – piedodiet, šādi tēriņi madoniešiem ir paredzēti, lai salipinātu koalīciju, bet labi, miers ar tiem diviem vietniekiem. Kaut gan, kad noskries viss priekšvēlēšanu trakums un Jāņi, vajadzēs piesēst ar kalkulatoru un parēķināt, cik tas izmaksās jums, Madonas novada iedzīvotāji. Svarīgi uzsvērt, ka VL-TB/LNNK sarakstam priekšvēlēšanu programmā galvenā vērība ir veltīta līdzekļu racionālai izlietošanai, tad nu pieņemu, ka jaunievēlētie priekšnieki ir gatavi tiešām strādāt krietni „kvalitatīvāk", lai šos tēriņus vēlētājiem varētu pamatot. Skatīsimies. Vērošu un rakstīšu jums par saviem novērojumiem. Gaidīsim.
Bet nu par to, kas man tajā nepatika un sarūgtināja. Iespējams, es būtu vēlējis kādu no šiem vietniekiem, ja vien kāds ar mani būtu runājis, skaidrojis vai arī devis iespēju pirms ievēlēšanas ar pretendentiem veidot konstruktīvu diskusiju, bet visi mani jautājumi un centieni saprast, ko mēs varam sagaidīt no piedāvātās kandidatūras, tika uztverti kā nevēlami. Uz maniem jautājumiem man ieteica neprasīt, bet palasīt vietnieku partiju programmas – tur viss esot rakstīts. Jaunieši tagad teiktu -labs… Nezinu, bet, šķiet, 4000 zīmēs daudz neko neuzrakstīsi, ko vajadzētu zināt, ja vēli nākamo sava novada vadītāja vietnieku. Kaut arī programmas lasīju, skaidrības man nebija un jautājumi palika. Kā veterinārārsts ar smaidu varu teikt, ka mēs ievēlējām „kaķi maisā". Nē, ja būsim precīzi – divus kaķus maisā.
Par priekšsēdētāju jautājumi pirms ievēlēšanas neradās, kopā strādājot domē jau astoņus gadus, zinu, ko gaidīt. Domāju, ka nekādu pārsteigumu un pārmaiņu nebūs un Agra Lungeviča darba stils būs līdzīgs, kā tas bija Andrejam Ceļapīteram. Ar Andreju viņš ir politiski izaudzis un gan apzināti, gan neapzināti mācījies. Jūs jautāsiet, kāpēc par viņu nevēlēju? Visi secinājumi dzīvē rodas no salīdzināšanas, un, ja salīdzina abus kandidātus, Agrim vēl trūkst tādas pieredzes, kontaktu Rīgā, kas šajā brīdī ir būtiski novadam. Esmu pārliecināts, ka Andreja spējas ir grēks neizmantot un atstāt viņu opozīcijā ir neprāts šai brīdī! Neesmu tev to teicis, Agri, bet tā manā vērtējumā ir tava lielākā līdzšinējā kļūda.
Nobeigumā atgriezīšos pie iepriekš pieminētā Cēzara.
Esmu piedalījies divās priekšsēdētāja vēlēšanās, bet šīs pēdējās man paliks atmiņā īpaši. Centīšos aprakstīt jums, vēlētāji, pēc iespējas tēlaināk, lai jūs spētu iejusties situācijā. Pie domes galda nosacīto „pozīciju" ar „opozīciju" kāds sasēdināja ar galda kartēm vienu otrai tieši pretī – aci pret aci. Varbūt jauši vai nejauši, bet tā nu sanāca. Tagad domāju, ka labi, jo tas visam pasākumam piešķīra savu „odziņu". Tālāk notikumu gaita virzījās šādi – zālē balsojumos, varētu teikt, valdīja kapa klusums, un „pozīcijas" pārstāvji, nezinādami, kur likt savus skatienus, sarkdami un cenšoties ar roku vai papīra lapu slēpt no pretim sēdošajiem, izdarīja savu izvēli, kautrīgi svītrojot līdzšinējo priekšsēdētāju. Neredzu jēgu, kāpēc ir jāslēpj savs balsojums, jo tāpat protokolā parādās katra deputāta balsojums. Ja tev nav, ko slēpt, tad katram būtu lepni jāiztaisno mugura un jāizdara izvēle, bet šeit tā nenotika. Ne ar vienu nevarēju nodibināt acu kontaktu. Visi nodūruši skatienu un ieurbušies lapiņās. Uzskatu, ka tas liecināja par neērto sajūtu šo balsotāju vidū – un kā nu ne, jo vairāki no pretī sēdošajiem ilgus gadus ir labi pazīstami ar Andreju Ceļapīteru, pašvaldības sistēmā viņi faktiski strādā, Andreja virzīti, atļaušos sacīt, var būt pateicīgi par daudz ko, ko viņiem Andrejs ir šajā laikā devis. Bet te – ak, tu neraža -jāsēž viņam pretī un, nezinot, kur likt skatienu, viņš jāsvītro, jo, kā jau sākumā minēju – partijas disciplīna… Esmu pārliecināts, ka, ja nu dzīvē tā būtu iegrozījies, ka viņi būtu ātrāk uzrunāti no Andreja puses un ievēlēti no Andreja saraksta, balsotu pavisam citādāk. „Nu, skatīsimies, ja nu nesanāks ar šo modeli, pārbalsosim pēc kādiem mēnešiem," kāds man kautrīgi teica vēlāk pēc balsojuma.
Ja atgriežamies pie alegorijas ar Cēzaru – Cēzaru gāza viņa paša senatori, starp kuriem bija Cēzara draugi un viņa tuvs draugs un, iespējams, dēls Marks Bruts. Cēzara slavenais teiciens „Arī tu, Brut" ir kā vispārzināms apzīmējums situācijai, kad kādam savējam „nākas" iedurt dunci krūtīs. Pēc šīs sēdes mani nepamet sajūta, ka zālē bija ne viens vien Marks Bruts. Bet nekā personīga, neesmu augstprātīgs un nepārmetu. Katrs rīkojas, kā viņam šķiet pareizi.
Protams, neviens no mums nav ideāls, domas var dalīties, bet es Andreju Ceļapīteru ļoti cienu par sasniegumiem novada labā. Šis process, ko aprakstīju, ir demokrātijas skarbā sastāvdaļa. Bet zinu, ka man un daudziem madoniešiem ir emocionāli ārkārtīgs rūgtums par to, ka Madonas novada nu jau bijušais mērs Andrejs Ceļapīters, kas ir veltījis tik daudz Madonas novadam un par kuru neviens, uzsveru – NEVIENS, no deputātu galda nav noniecinājis viņa nopelnus un spējas, no otras puses tika ar šādu necieņu, turklāt viņam dzīvē šajā īpaši grūtajā laikā, atļaušos teikt, no savējiem, vienkārši, bez pateicības, nodots. Žēl.
Novēlu veiksmi jaunajai komandai, aizstāvot Madonas novada intereses.
28.06.2017.