14. novembrī – dienu pēc Ojāra Vācieša dzimšanas dienas – Madonas pilsētas pirmsskolas izglītības iestādē „Priedīte" pulcējās pārstāvji no rajona bērnudārziem, lai valsts svētku noskaņā veidotu bagātīgu tēlu pasauli. 26 mazie daiļlasītāji uz stilizētas skatuves cits aiz cita te iejutās Ojāra Vācieša brīnišķīgās bērnu dzejas īstenībā.
Lai gan Ojārs Vācietis rakstījis arī prozu, rakstus par literatūru un tulkojis romānu, vislielāko popularitāti viņš guvis kā dzejnieks. Pats autors savulaik atzina: „Kad man prasīja, lai es formulēju, kas ir dzeja, es teicu, ka dzeja ir vārdiska mūzika."
Arī klātesošie bērnudārzā „Priedīte" – vecāki, audzinātājas un, protams, mazuļi -, piepalīdzot Grāmatu tārpiņam (Gita Lancmane), Mušai (Solveiga Stafecka) un mājinieku dziedošajam ansamblim, izjuta svētku un daudzkrāsainas mūzikas mirkļus.
Rakstīšana savulaik bija Ojāra Vācieša eksistences veids. 30 gadu pēc kārtas viņš tika dēvēts par jaunatnes dzejnieku. Bērnudārza „Priedīte" vadītāja Līga Preise mazuļiem vēstīja arī Ojāra Vācieša gadskaitļus, atklāja viņa dzimto pusi un to, ka dzejnieka apdāvinātība izpaudās jau bērnībā – skolā viņš uzsāka iet uzreiz 2. klasē. „Pieticīgs, neuzkrītoši ģērbies cilvēks ar bereti galvā un saulē samulsušām acīm, īpašs brīnums mūsu nacionālajā literatūrā, spēcīgākais un augstākais lidojums," tā Ojāru Vācieti savulaik raksturoja līdzgaitnieki.
Pirmsskolas izglītības iestāžu sarīkojumā bērni visvairāk skaitīja Ojāra Vācieša dzejoli „Jampadracis", vairākkārt dzirdējām arī dzejoli „Apelsīns" un „Bārdas žāvēšana".
– Tas nav nekas peļams, jo katrs lasītājs vienmēr skaita savādāk! – auditoriju mierināja Grāmatu tārpiņš, un viņam nepārprotami bija taisnība, jo divu vienādu dzejoļa interpretāciju nebija. Bērni deklamēšanai pievienoja kustības, teatrālus elementus, dažs dzeju lasīja duetā un kompānijā pa trim. Bez tam mainījās balss intonācijas, izteiksme, mīmika, skaistie tērpi.
Neizdevušos numuru vienkārši nebija, visi mazuļi bija gatavojušies, un to novērtēja gan skatītāji ar bagātīgiem aplausiem, gan izglītības pārvalde, sarūpējot katram dalībniekam pateicības rakstu, grāmatu – individuāli un otru – līdznešanai sava dārziņa grupiņai.
– Ojāram Vācietim šis sarīkojums būtu paticis, – vērojot bērnus, neviļus nodomāju. Arī viņš bija spontāns, tālu no vienaldzīgo bastiona, nekad neizlikās un nebaidījās to atstarot uz āru. Gluži kā bērns, kuram sveša rutīna un viss notiekošais aizskar, iekur, rada emocionālu atbalsi.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto