Kārtējā Madonas novada pašvaldības domes sēdē deputāti ne bez ilgām diskusijām spēja vienoties par Madonas novada ģerboni un izvēlēto ģerboņa skici nolēma virzīt apstiprināšanai Latvijas Republikas Heraldikas komisijai.
Uz sēdi bija ieradusies arī novada ģerboņa skiču autore Daina Asarīte, kas komentēja sevis izvēlētos konkrētos ģerboņa veidošanas risinājumus.
– Jāatzīst, ka man bija liels prieks piedalīties domes izsludinātajā konkursā, un manas Madonas novada asociācijas ir ietvertas ģerboņa skicēs. Veidojot ģerboni, centos respektēt gan domes rekomendācijas, gan vēsturisko pilsētas ģerboni. Paskaidroju, kādēļ izmantota tieši sarkanā un zaļā krāsa, kā arī zelts. Sarkano krāsu jūs (deputāti) rekomendējāt, tā arī ir pilsētas un rajona ģerboņa vēsturiskā krāsa. Zaļā krāsa tādēļ, ka manā un daudzu cilvēku uztverē tā saistās ar dabas skaistumu un daudzveidību, kas raksturo jūsu novadu, kā arī simbolizē attīstību un uzplaukumu, tādēļ asociatīvi zaļā krāsa Madonas novadam ir ļoti piemērota. Viens no variantiem, kādēļ izšķīros par zaļo krāsu, bija tas, ka zilā krāsa (arī viens no iespējamiem variantiem) vairāk asociējas ar Latgales pusi – lini, zilo ezeru zeme utt. Šai krāsu simbolikai ir liela nozīme, veidojot tik būtisku lietu kā novada heraldika. Ģerboņa izstrādē ir jārespektē dažādi noteikumi un likumi. Kas attiecas uz zeltu, arī šis vēsturiski ir jūsu novada metāls un arī gailis pilsētas ģerbonī vienmēr ir bijis zeltā, – savas idejas pamatoja Daina Asarīte.
Uz deputātu atbalstītās ģerboņa skices bāzes Daina Asarīte bija izveidojusi vairākas ģerboņa variācijas. Tiesa, visās tika saglabātas minētās krāsas un gaiļa galvas siluets. Bija ģerboņa varianti gan ar šaurākām, gan platākām sadalošām joslām, gan saulē ietvertu gaiļa galvu, kā arī variants ar šķērssijām, kas veido Gaiziņu un augšupeju simbolizējošu spici; tiesa, to deputāti uzreiz noraidīja, jo gan dzīvē, gan ģerbonī būtu jāiztiek bez „asumiem".
Pietrūkst ūdeņu
Lai arī Daina Asarīte uzsvēra, ka, izstrādājot ģerboņa skices, respektējusi deputātu ieteikumus, ne visi deputāti uzskatīja, ka tā ir noticis. Valentīns Rakstiņš autorei aizrādīja, ka deputāti vēlējušies, lai ģerbonī parādās arī tas, ka Madonas novada teritorijā ir lielākais Latvijas ezers Lubāns, kā arī citi ezeri un Aiviekstes upe.
– Cilvēks skatās ģerboni, un viņam bez pusstundu ilga skaidrojoša stāstījuma ir jāsaprot tā pamatdoma. Daudzi ģerboņi, piemēram, Jūrmalas, tādi ir, taču jūsu piedāvātie varianti man neko neizsaka. Mūsu novadā ir Latvijas lielākais paugurs un ezers, tam ģerbonī būtu jāatspoguļojas, – norādīja Valentīns Rakstiņš.
Ģerboņa skiču autore, atspēkojot pārmetumus, uzsvēra, ka parasti atsevišķas lietas ģerboņos nemēdz iekļaut, uz ko Valentīns Rakstiņš atbildēja, ka abi minētie dabas objekti nav tik nenozīmīgas lietas. Viņa viedoklim piekrita arī Modris Zomerovskis.
– Mums ir viens no lielākajiem novadiem, taču piedāvātajos variantos vairāk dominē tieši pilsētas simbolika. Tajā būtu jābūt ietvertam kam vairāk, – savu viedokli pauda Modris Zomerovskis.
Vienlaikus bija arī deputāti, kas uzskatīja, ka zaļā krāsa sevī jau ietver visu nepieciešamo dabas daudzveidību, savukārt vienā no ģerboņa skicēm (šo ģerboni ar nelielām modifikācijām deputāti arī vēlāk apstiprināja) esošais pavediens, kas pa diagonāli atdala sarkano krāsu no zaļās, simbolizē gan Vidzemes augstieni, gan virzību augšup.
Kompromisa variants
Pēc garām diskusijām deputātiem un ģerboņa skiču autorei beidzot izdevās atrast kopīgu risinājumu, kas, domājams, apmierinās arī Heraldikas komisiju. Ģerbonī iekļaut trīs krāsas nav pieņemts, līdz ar to tika noraidīts ierosinājums ģerboni papildināt ar zilo krāsu, zaļā krāsa ar sarkano arī šķiet daudz saskanīgāka kombinācija, tāds aukstais tonis kā zilā krāsa ģerbonī neiederētos. Kā kompromiss tika uztverta ideja diagonālo pavedienu veidot sudrabā, nevis zeltā, kā tas sākotnēji tika iecerēts. Šajā gadījumā sudrabs simbolizēs novada ievērojamākās ūdenstilpes. Tiesa, prakse vienā ģerbonī izmantot divus dažādus metālus nav bieža, taču deputāti vienojās par šādu risinājumu. Ģerbonis vēl jāapstiprina Heraldikas komisijai.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS