Baltais stārķis 2004. gadā Latvijā tika atzīts par gada putnu. Mūsu valstī šo nostāstiem un ticējumiem apvīto putnu pazīst teju vai ikviens, un, tā kā Latvijā ligzdo apmēram 5% no visas pasaules baltajiem stārķiem, varam sevi dēvēt arī par stārķu zemi.
Kā zināms, svēteļi ir gājputni un mūsu platuma grādu aukstās ziemas dodas pārlaist uz siltākām vietām, kā, piemēram, Spānijas dienvidiem un Āfriku. Taču gadās, ka ne visi putni pakļaujas dabas likumiem un instinktiem. Tie „Stara" lasītāji, kas Madonā dzīvo Rūpniecības ielas namu kvartāla rajonā, droši vien būs pamanījuši pastaigājamies stārķi, kas par aizceļošanu nebūt nedomā. Kāda lasītāja bija noraizējusies par stārķa nākotni, jo tam uzbrūkot vārnas un citi konkurenti cīņā par dzīves telpu.
Arī Madonas reģionālā vides pārvalde ir saņēmusi vairākus zvanus no Madonas iedzīvotājiem, kuri uztraucas par stārķa izredzēm izdzīvot pilsētas vidē, it īpaši tad, kad laika apstākļi kļūst aizvien nemīlīgāki.
– Pagaidām, kamēr temperatūra nav ļoti zema, stārķim nosalšana nedraud, taču ārā pārlaist ziemu viņam nav izredžu. Acīmredzot šis stārķis ir kādu laiku turēts pie cilvēkiem un kļuvis daļēji pieradināts, tāpēc arī nebaidās no cilvēkiem. Šobrīd stārķis izskatās vesels un labi barots, taču būtu pareizāk, ja cilvēki pārtrauktu to barot, jo tad, iespējams, viņam atgrieztos dabiskie instinkti un putns dotos prom, – norādīja Madonas reģionālās vides pārvaldes (RVP) direktors Jevģenijs Sobko.
Saskaņā ar viņa teikto savvaļas putnus un dzīvniekus bez īpašas atļaujas turēt mājās nedrīkst, jo tādējādi tiem zūd dabiskie instinkti un tos kļūst teju vai neiespējami atgriezt dzīvei savvaļā. Viņa praksē bijuši gadījumi, kad cilvēki ir turējuši pie sevis novārgušus vai ievainotus putnus, taču to, ka kāds būtu kūtī turējis stārķi, kā tas pēc nostāstiem ir noticis šajā gadījumā, gadoties dzirdēt pirmoreiz.
Madonas RVP direktors atzina, ka neko daudz putna labā viņi darīt nevar.
– Pašlaik pareizākais būtu putnu nebarot un cerēt, ka tas aizlidos. Diemžēl mūsu valstī nav izveidota patversme savvaļas dzīvniekiem un putniem, kā tas ir suņiem un kaķiem. Ārvalstīs šāda prakse ir izplatīta. Nevienai iestādei arī nav pienākuma šo putnu savākt. Dažkārt ar zooloģisko dārzu izdodas vienoties par to, ka viņi putnus paņem pie sevis, taču viņu teritorija nav bezizmēra, un stārķis arī nav tas putns, kas viņus varētu īpaši ieinteresēt. Protams, galējā variantā mēs centīsimies vienoties ar zooloģisko dārzu, jo viņi faktiski arī ir vienīgie Latvijā, kam ir pieredze savvaļas dzīvnieku un putnu turēšanā, – pastāstīja J. Sobko.
Jācer, ka putnam tomēr atgriezīsies dabiskie instinkti un tas aizlidos, jo pretējā gadījumā svētelim draud nosalšana vai arī nonākšana (absurds, bet fakts) kāda badīga bezpajumtnieka vēderā, kā tas pirms kāda laika notika ar gulbjiem.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto