Gluži kā devīze izskanēja Jumurdas pagasta piemājas saimniecības "Pietrēni" kuplās saimes raksturojums. Dzimtas lauku mājās saimnieko Baiba un Rolands Hermaņi, viņu trīs bērni – Elīza, Lāsma, Egils, te dzīvo arī vectēvs Jānis un vecmamma Ilga.
Tās ir Baibas vecvecvecāku mājas, kur dzīvojušas un saimniekojušas vairākas paaudzes. Atjaunojot zemes īpašumu, tiek apsaimniekoti 56 ha, piemājas saimniecības specializācijas virziens – piena lopkopība.
Saimniecībā ir 43 slaucamās govis, ģimene apsaimnieko Pavāru fermu. Baiba Hermane atceras: – Kopsaimniecības laikā mums neatdeva dzimtas zemi, ja neņemam fermu. Lai savu zemi dabūtu, piespiedu kārtā paņēmām arī fermu ar visām govīm. Daudz bija slimu un leikozu lopu, vajadzēja veikt atlasi. Mamma Māra kopā ar māsu Andu brāķēja fermas govis, jo vēlējāmies, lai mums būtu vesels un ražīgs ganāmpulks.
Baiba un Rolands abi ir lauksaimnieki. Rolands vispusīgas un lauku saimniecībai noderīgas zināšanas apguvis Ērgļu Profesionālajā vidusskolā, Baiba – Vecbebru tehnikumā. Baiba ir mācījusies arī kursos, tagad pati veic govju pārraudzību, sēklošanu, nav jāalgo speciālists.
– Piena lopkopībā ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi, un īpaši patlaban piena cenu kritums liek pārdomāt katru soli. Mīnuss ir liels, un to nevar ne ar ko nosegt. Vienīgais, kas piemājas saimniecību stutē, ir ES platībmaksājumi. Par visu, ko Eiropa maksā, esam pateicīgi. Lielākoties te ir pļavas un ganības, agrāk paši audzējām arī graudus, tagad izdevīgāk ir nopirkt. Šopavasar zāle aug vareni, jau nākamnedēļ jāsāk gatavot zāles lopbarības ruļļus, – pastāsta Baiba Hermane.
– Ir, ko turēt, darbu ir daudz, bet visi kopā ejam un kopā darām. Katrs pieliek savu roku, tad sanāk spēks, – atzīst Baiba Hermane.
– Labi, ka mums nav kredītu bankā, citādi nezinu, kā varētu ar tik zemām piena maksām izdzīvot, ja vēl vajadzētu atmaksāt parādu ar visiem procentiem. Pienu realizējam Jēkabpils piena kombinātam. Vēl pirms gada par pienu maksāja ap 32 centi litrā, pašlaik saņemam uz pusi mazāk. Milzīgs cenu kritums, tomēr mēs nemetam plinti krūmos, turpinām strādāt fermā, slaukt govis. Piena lopkopība ir saimniecības vienīgais ienākumu avots, – papildina Rolands.
Nevis bizness, bet dzīvesveids
Uz jautājumu par to, vai ģimene laukos var izdzīvot, jo vienmēr vajadzību ir vairāk, nekā var atļauties, Baiba dalās pārdomās:
– Dzīve un darbs laukos nav nekāds bizness, tas mums ir dzīvesveids. Pēc piena kvotu atcelšanas nav arī tā, ka vairāk piena realizējam. Kad slēdzām līgumu ar Jēkabpils piena kombinātu, apmēram tādu pašu daudzumu, kas bija ar kvotām noteikts, arī tagad pārdodam, nevaram izvērsties ar lielāku apjomu. Arī blakusnozaru mums nav. Mežs ir 27 ha, bet tajā mēs nelienam iekšā, necērtam, sagatavojam tikai kritušos kokus malkai, kas arī maksā arvien dārgāk, ja būtu jāpērk. Hobijam un saimniecības iztikšanai turam 14 aitu, pāris zirgu, dažus trušus, vistas, pīles, zosis, bet tas nav biznesam. Pīles nolasa gliemežus, citādi mums arī zemeņu nebūtu. Visu laiku turējām arī cūkas, bet šogad neņēmām, Āfrikas cūku mēra iebaidīti.
Uz piena naudu nevar paļauties, uz sevi – gan
Ikdienas darbs lopkopībā prasa daudz: – Govis piesien arī pašus pie mājas. Brīvdienas neesam redzējuši 7 gadus. Ja kādreiz kur braucam, viss ir jāiegroza tā, lai govis tiktu pabarotas un izslauktas. Visiem interesē rallijs, uz to ziemā vai vasarā ir obligāti jābrauc. Ziemā arī vismaz pāris teātra izrāžu apmeklējam. Kādreiz tika sagatavoti fermu saimnieku aizvietotāji, taču beidzamajā laikā par palīgiem neko nedzird. Savu darba režīmu nosakām paši. Kādreiz, kad piena mašīna atbrauca pēc piena divos naktī, vienos beidzām slaukt. Tagad mašīna atbrauc ap četriem. Saimniecība savulaik ir īstenojusi arī vairākus projektus attīstībai, piemēram: "Naturālo saimniecību pārstrukturizācija", "Standartu sasniegšana". Vecajā fermā ir ierīkots piena vads, piena dzesētājs, uzlikts jauns jumts. Tomēr roku darba joprojām ir daudz. Visu laiku rulonus ritinājām ar rokām, bija viens brīdis, kad kūti tīrījām un mēslus izvedām ar ķerru. Nopirkām barības dalītāju no Somijas, mēslu transportieri. Taču ferma ir veca, celta padomju laikos. Nav saprotams, kā tagad ar zemajām piena cenām var atdot kredītus tie, kas uzcēla jaunas fermas. Mēs vismaz varam spirināties. Pacentāmies beidzamo kredītu nomaksāt pagājušajā vasarā, jo šodien uz piena naudu nevar paļauties, – secina saimniece Baiba.
Viņai jau kopš bērnības patikuši dzīvnieki, bijis sapnis izmācīties par veterinārārsti, taču juku laikos autobusi nekursēja, kā gribētos, nevarējis izbraukāt. Apguvusi grāmatvedību, tomēr dokumentu kārtošanu uztic Madonas konsultāciju biroja speciālistiem.
Bērni – ar vispusīgām interesēm
Jautāju arī Hermaņu ģimenes jaunajai paaudzei, ko domā par daudzajiem darbiem, kas katru dienu laukos ir jāpaveic, par interesēm, kādas saistās ar nākotnes profesiju. Egils tikai pasmaida: – Domāju, ka lauksaimniecība varētu būt mana nākamā profesija. Nākamgad pēc vidusskolas varētu izvēlēties studijas Jelgavā – LLU Lauksaimniecības fakultātē.
Lāsma, kas jaunajā mācību gadā mācīsies Ērgļu vidusskolas 11. klasē, atklāj, ka viņai ļoti patīk dzīvnieki, interesē kinoloģija, arī medicīna, reitterapija, bet vēl jau ir laiks domāt, kurp doties mācīties un kādu profesiju apgūt. Viņa ir arī skolas avīzes "Cinītis" redaktore. Jaunākajai māsai Elīzai, kas ies 9. klasē, ir sapnis mācīties gan pavāra, gan friziera profesiju. Viņai interesē arī dzinējmedības, jo ģimenē medības ir arī tēta un brāļa aizraušanās. Elīza vasarā plāno piedalīties nometnē "Vanaga acs", ir iesaistījusies arī jaunsargos.
– Kādreiz no mežacūkām nevarēja ne glābties, nāca arī mājas pagalmā, kur pat rabarberus izraka, tagad mednieki var savu saimniecību pasargāt. Apkārtnes pļavas tās izrok, bet vismaz dārzā nelien, – secina saimniece Baiba.
Ne tikai darbs, arī svētki
Lai gan "Pietrēnos" darbu nekad netrūkst, saime atklāj, ka vienmēr tiek svinēti dažādi ģimenes svētki, ne tikai Jāņi un Ziemassvētki. Vasarā ir ierīkota atpūtas vieta pie dīķa, liels saimes galds svētku reizēs tiek klāts arī verandā. Tā kā tuvojas Jāņi, interesējos, kā tos svinēs.
– Vectēvs ir Jānis, brālis ir Jānis, un Jāņos pie mums brauc ciemiņi no Rīgas, no visām malām. Līgotāju pulciņš sanāk kupls. Parasti tad klētsaugšā ir jāsanes svaigs siens, lai būtu, kur palikt pa nakti. Līgo vakarā govis ejam slaukt piecos, sešos vakarā, bet rītā – ap pieciem – tieši pēc līgošanas, – Hermaņi ļauj iztēloties laucinieku darba ritmu pilsētniekiem, kas pienu nopērk veikalā.