– Tas nav normāli, ka piena ražotājiem jāstrādā zem pašizmaksas un nu, 2023. gadā – ar ievērojamiem zaudējumiem. Turklāt prognozes neko labu nesola – paredzams pat vēl lielāks piena iepirkuma cenu kritums – līdz pat 20-25 centiem/litrā, kamēr veikalnieki naski tirgo pienu ar ievērojamu uzcenojumu, – cita starpā teikts lauksaimnieku organizāciju atklātajā vēstulē.
Kā šo situāciju izjūt piena ražotāji?
Murmastienes pagasta ZS "Sābri" saimniece Daina Pelša stāsta: – Bēdīgi, un tāpat kā visiem zemniekiem – kuram gan ir viegli. Kad pagājušajā gadā palielinājās piena iepirkuma cena, tā palielinājās visām citām precēm, kas ir vajadzīgas, lai saražotu kvalitatīvu pienu. Ganāmpulku savā saimniecībā esam izkopuši, piens tiek ieskaitīts ekstra klasē. Turam savā saimniecībā govis nevis izklaidei, bet lai no tām arī ko izslauktu. Nodokļi ir jānomaksā, algas strādniekiem ir jāmaksā, vēl arī lielie izdevumi par elektrību, degvielu, veterinārajiem, sēklošanas pakalpojumiem, mazgāšanas un tīrīšanas līdzekļiem, barības piedevām. Visam citam cenas ir augušas, turas un pat vēl aug klāt. Sadarbojamies ar AS "Preiļu siers", kur piena iepirkuma cena tika nedaudz samazināta ar šā gada 1. janvāri, bet ļoti jūtams cenas kritums sākās ar 1. februāri. Taču nevaram jau mainīt piena piegādātāju, aizskriet pie kāda kooperatīva, kam piena cena ir pāris centu augstāka. Protams, dzirdu, ka tie, kas ir izmisumā, jau piena ganāmpulkus ar visām fermas iekārtām pārdod aizgādāšanai uz Poliju. Mēs to nevaram darīt, jo esam ieguldījuši piensaimniecības attīstībā, ir uzstādīts slaukšanas robots, esam atlasījuši augstražīgas govis. Tagad būtu nepieciešams kāds solis arī no valdības puses, taču, cik noprotu, palīdzību un atbalstu no valdības laikam nav ko gaidīt – vai rīkojam vai nerīkojam protestus. Arī jaunajiem atbalsta maksājumiem prasības, kas ir jāizpilda, nezinu, kā to nosaukt, bet ir grūti saprotamas. Tā vien šķiet, ka mūs grib iznīcināt. Taču laukos cilvēki ir sīksti, esam pārdzīvojuši jau vairākas piena krīzes. Savu piena fermu cēlām ar domu, ka strādāsim – un cīnīsimies tik ilgi, cik varēsim.
Galvenais, lai uz galvas nekrīt bumbas.
Ošupes pagasta ZS "Eglītes" saimniece Līga Joste atklāj:
– Februārī vēl neteiktu, ka mūsu saimniecībai ir tik traki, bet, ja piena iepirkuma cena turpinās samazināties martā, aprīlī, tad gan būs traki, jo nāks klāt izdevumi par sēklu, degvielu, būs jāapstrādā tīrumi. Vajadzētu noturēt piena iepirkuma cenu vismaz uz 43 centiem par litru, lai varētu ko prognozēt vai plānot, ielikt arī attīstībā, taču no sarunām ar saimniekiem zinu, ka iepirkuma cena ir 30 centu litrā un zemāka. Protams, laukos piena ražotāji cīnīsies, cik varēs. Piena lopkopībā strādā pēc formulas 24/7, govis jābaro, piens ir jāslauc katru dienu. Tiem, kam ir iesāktie Eiropas Savienības atbalstītie projekti, vispār nav nekādas atkāpšanās.
Pēc komentāriem TV ir skaidri saprotams – gadījumā, ja uzņēmums strādā ar dramatiskiem zaudējumiem, tas ilgi pastāvēt nevar un ir jāver ciet. Ko tas nozīmē lopkopības saimniecībai? Varakļānu novada lauksaimniecības konsultante Janīna Grudule atzīst: – Esam nezināmā priekšā. Zemniekiem ir jādomā, kā šo krīzi pārdzīvot, jo ir saimniecības, kuras īsteno attīstības projektus, ir jāatmaksā aizdevumi bankai. Mūspusē nav vērojams, ka būtu tendence izkaut piena lopus. Nevar taču, ilgus gadus strādājot, lai izveidotu saimniecību, izaudzētu ražīgus piena lopus, pēc tam vienā dienā visu likvidēt. Ko pēc tam darīs? Likvidēt ir viegli, bet, lai uzsāktu kaut ko jaunu, – tie ir vismaz pieci gadi. Krīzes ir bijušas arī iepriekš, un tagad nav viegli atbildēt uz piensaimnieku jautājumiem par to, kāda veidosies piena lopkopības nākotne.
14.02.2023.