Pirms 30 gadiem – 1988. gada 23. novembrī – Zemesgrāmatā tika reģistrēta zemnieku saimniecība "Mežkaņķi" Praulienas pagastā, kur saimnieko Pāvila un Zinaīdas Bernānu ģimene.
Uz jautājumu par to, kā pa šiem 30 gadiem saimniecībā ir gājis, Pāvils atzina: – Tā bija mūsu izvēle – dibināt zemnieku saimniecību "Mežkaņķi", un, lai kā arī ir gājis, joprojām secinām – ko gan citu laukos darītu. Augkopība un lopkopība. Saimniecības virziens nav mainījies – piena lopkopība, un graudaugus, kartupeļus audzējam tikai tāpēc, lai pašu ganāmpulkam būtu barība. Nekas no gaisa nav nokritis, bijis darbs un tikai darbs. Tikai paši jokojam, ka viens ir saimniecības direktors, otrs – izpilddirektors. Kādreiz no darba saimniecībā aizgāju, jo mani kaitināja, ka kāds aplami komandēja. (Smaida.)
Zinaīda: – Paldies Dievam, pa šiem gadiem bērnus – Aigu, Jāni un Raivi – esam izskolojuši, visiem ir augstākā izglītība, un – galvenais – mazdēls Mārcis izrāda interesi par saimniekošanu laukos. Vēl gan studē Jelgavā Lauksaimniecības universitātes 3. kursā lauksaimniecības uzņēmējdarbību.
Pāvils: – Kamēr bijām jauni un spēcīgi, varējām skriet, tagad cerīgi skatāmies uz Mārci. Pavisam mums ir trīs mazbērni.
– Kādi ir bijuši kāpumi un kritumi lauksaimniecībā?
Pāvils: – Katru reizi, kad liekas, ka nu jau būs labi, notiek kaut kas, kas noliek atpakaļ – pie vietas. Piemēram, tikko esi paņēmis kredītu, pienam un gaļai cena nokrītas. Ir bijuši brīži, kad uz piena naudu jāgaida, arī cenas ir nokritušās līdz minimumam.
Zinaīda: – Visādi ir gājis, īpaši grūti klājās sākumā, bet toreiz mums bija saimniekošanas pacēlums. Bijām tā sauktie Breša zemnieki, un zemes reformas sākumā valsts atbalsts bija labs.
Pāvils: – Piešķīra 100 kubikmetru kokmateriāla, restaurējām kūti, paspēju uzraut klētiņu, palīdzēja tikt pie tehnikas – bija atvieglota kredītu saņemšanas procedūra, kaut uz traktoru vajadzēja gaidīt rindā. Tomēr bez kredītiem nebūtu nopirkuši vajadzīgo, kaut paņemt viegli, bet, lai atdotu, ir jārēķina. Kad galīgi spiedoši kļuva, mežs palīdzēja. Vēl tagad labus vārdus varētu teikt par toreizējo Hipotēku banku.
1989. gadā jau tika dibinātas daudzas saimniecības, bet 1988. gadā bijām pirmie savā pagastā. Atceros, ka saņēmu pirmo Zemesgrāmatu uz 99,9 gadiem. Sākām ar 23,7 ha zemes, kuru nopirkām. Tagad lauksaimniecībā izmantojam ap 48,27 ha, 13 ha aizņem mežs. Viens otrs kaimiņš, kam nav lopu, ir priecīgs, ka appļaujam viņa pļavas, bet zāle tiek mūsu lopiem. Īpaši tas bija svarīgi šajā sausajā vasarā, kad zāles raža bija tik niecīga. 21 gadu izmēģinājām, kā ir saimniekot bioloģiski, bet sapratām, ka ir gana, jo apjautām, ko nozīmē bioloģiski izaudzēt graudus un bioloģiski izslaukt pienu. Nav vērts pūlēties, jo prasības un kontroles ir lielākas nekā ieguvumi.
– Kā ar piena cenām, un kā esat apmierināti ar sadarbības partneriem – piena pircējiem?
Pāvils: – Pa šiem laikiem "Mežkaņķu" pienu esam devuši visiem pārstrādātājiem, kas ir apkārt, – gan AS "Lazdonas piensaimnieks", gan AS "Cesvaines piens", bet beigās, kad sākās piena cenu krīze, ar piena kooperatīvās sabiedrības "Spēks" starpniecību piens tiek nogādāts Lietuvā. Jo bija laiki, kad piena upes plūda, bet vietējiem tās nevajadzēja. Ar lietuviešiem vismaz sadarbība ir stabila – regulāri saņemam naudu. Zinām, kad ieskaitīs naudu, un nav bijis jāgaida.
Zinaīda: – Nepagāja ilgs laiks, vietējie prasīja mūs atpakaļ, bet nu nekā vairs.
– Zemnieku saimniecības sākuma gados aktīvi darbojāties arī sabiedriskajās organizācijās?
Pāvils: – Nodibinājām Latvijas Lauksaimnieku savienību (LLS), pēc tam – Latvijas zemnieku federāciju. Arī es kā duraks visur skrēju, bet, kad atdūros pret to, ka visi tevi baksta, tad nobremzēju. Tagad visam sekoju ziņās TV.
– Varat salīdzināt, kāda bija lopkopība agrāk un tagad?
Zinaīda: – Ir jau kaut kas pamainījies. Kādreiz bija jāņem aizdevums, lai nopirktu ganāmpulka paplašināšanai septiņas govis, ieķīlājot māju, zemi, tehniku. Tagad slaukšana notiek piena vadā, bet sākumā – nēsājāmies ar kannām. Kā vairs neesam bioloģiskie, atļaujamies ko vairāk. Mazdēls arī paseko, ko dodam govīm, atved mikroelementus, mudina barot pa savam, kā tagad māca. Arī govis ir mainījušās, salecinām ar "amerikāņu" šķirnēm. Pārraudzību veicam paši, savulaik izmācījos kursos, jo profesija ir nelauksaimnieciska – izmācījos par šuvēju. Protams, režīms lopkopībā ir tāds, ka jāceļas agri, jāslauc govis, un tā katru dienu bez brīvdienām. Rītos, kad piena mašīna ieradās pat pulksten četros, cēlāmies arī mēs.
Pāvils: – Nekādus trenažierus laukos nevajag – cik reižu jāpārcilā siens, skābsiens – tādi cipari pa gadu salasās, ka cits visā mūžā to nespētu. Kad gribējām attīstīties, vieni buļļi dzima, tagad – telītes, bet varam uzturēt tik, cik varam, ir kaut kādi griesti. Šis ir pirmais gads, kad ir švaki arī ar zāles lopbarību. Nopļāvām visu, bet sapratām, ka ir bezcerīgi – zāles maz. Tātad cik lopu varēs izvilkt, tik arī turēsim. Pagājušajā gadā govis stāvēja ūdenī, šogad – sausumā. Neko nepadarīsi – daba ir daba. Centīsimies noturēties, lai mazdēls varētu pārņemt saimniecību. Tiesa, bija laiki, kad vēl paspēju Madonā strādāt kurtuvē, iespēju gan kurināt, gan saimniecības darbus padarīt.
– Kā vērtējat Eiropas Savienības atbalstu?
Pāvils: – Nav slikti – vismaz gada beigās, kad ieskaita maksājumus, var kaut ko gudrot nopirkt. Beidzamajos gados ir labāk, nauda nekavējas.
Zinaīda: – Diezgan jūtami platībmaksājumi palīdz. Arī lauksaimniecības kopējais līmenis ir cēlies, lauki ir sakoptāki.
11.12.2018.