Zelgauskas pusē, saimniecībā „Liepkalni 1", teju trīsdesmit gadus saimnieko Ruta Cīrule ar dēlu Ivaru. Saimniece atzīst, ka viegli nav ne tagad, ne tad, kad uzsākts saimniekot, bet sēdēt četrās sienās viņa nevēlas un izdzīvot vien ar pensiju arī nav iespējams, tādēļ, kamēr var, ir jāstrādā.
Saimniecībā ir 21 slaucama govs, 12 jaunlopi, 10 tītari, 30 vistas, zosis un cūkas. Tādu brīžu, kad pasēdēt mierīgi un neko nedarīt, tikpat kā neesot.
– Dzīvojot laukos, darāmais atrodas vienmēr, – smaidot saka Ruta. – Ceļamies ap pulksten septiņiem rītā. Ja pa nakti nekas nav atgadījies, tad ātri tiekam galā ar darbiem, vakarā gan sanāk tā ilgāk pastrādāt, parasti darbus beidzam ap pulksten 22.30, kamēr padzirdām teļus, saliekam barību. Visi smagākie un nopietnākie darbi balstās uz dēla Ivara pleciem, kad mazdēls Agris ir brīvs no skolas, arī viņš ir liels palīgs darbos.
Pašlaik tiek saimniekots 32,5 hektāros, bet vēl tiekot nomāta zeme no pieciem saimniekiem.
– Viegli nav, bet kaut kas ir jādara: ja ir zeme, tā tāpat ir jāapstrādā, jānopļauj, un nopļauto zālīti labāk savākt un atdot lopiņiem, nekā atstāt pūdēties. Sēdēt bezdarbībā istabā nav manā raksturā, tādēļ labāk, kamēr ir spēks, eju un daru. Strādājam daudz, lai visus darbus paspētu apdarīt, – savas domas klāsta Ruta.
Saimniecībā tiek audzēti kartupeļi gan savām vajadzībām, gan kā barība lopiņiem. „Liepkalnu 1" saimnieki nesēj graudaugus, jo sapratuši, ka tas nav izdevīgi: zeme neesot līdzena, līdz ar to puse no izaugušā paliekot uz lauka. Saimniece arī piebilst, ka agrāk piens esot ticis nodots a/s „Cesvaines piens", bet tad, kad tur sākušies remontdarbi, pārgājuši uz Jēkabpili. Tā kā viss apmierinājis saimnieci, nolemts palikt pie viņiem arī turpmāk.
– Parasti visi brīnās par to, cik gotiņas ir paklausīgas, no rītiem visas rindiņā iet man pakaļ, – lepni stāsta Ruta.
Runājot par nākotnes plāniem, saimniece ar humoru saka, ka viņai tādu nav daudz, bet bērni un mazbērni varēs turpināt iesākto.
Šī brīža situāciju lauksaimniecībā Ruta raksturo, ka viss esot kūleņaini: vienu dienu – labi, otru – atkal nekā.
– Visi jau redz un zina, kā ar to darba tautu apietas. Agrāk piena naudas bija mazākas, tad, kad par pienu sāka maksāt vairāk, varēja just, ka strādā kaut kam. Pašlaik paklausoties, kādus likumus grib pieņemt, vispār rokas nolaižas un nevar saprast, vai ir jēga kaut ko darīt, – domīgi nosaka Ruta.
Darbīgā saimniece stāsta, ka brīvais laiks viņai sanākot tikai dienas vidus, bet arī tajā tiekot rušinātas siltumnīcas, kas kā minimums prasa divas stundas laika. Viņa neslēpj, ka izdzīvot laukos nav viegli, jo jāstrādā patiešām smagi. Visi vienmēr ir dzinušies pēc naudas, arī tagad nekas nav mainījies. Visos laikos tā ir bijusi vajadzīga.
– Bieži vien domāju, kam man vajag tās siltumnīcas un visu to ņemšanos, bet tad saprotu, ka paša izaudzētais gurķis un tomāts nav salīdzināms ar veikalā nopērkamajiem. Es domāju, ka katram būtu jāiestāda dārziņš, jāizaudzē kartupelis, sīpolloks, nevis jāiet uz pagastu un kaut kas jāprasa. Valdībai arī vajadzētu mēra sajūtu un sapratni, ka strādājošie vieni paši valsti nenoturēs, – uzskatos dalās Ruta.
Taujāta par barības savākšanu ziemai, saimniece bēdīgi krata galvu un saka: – Būs švaki, esam sagatavojuši vairāk skābsiena, ja nu sienu neizdodas savākt tik, cik nepieciešams. Zinu, ka izdzīvosim un tiksim galā, nav jau nemaz citu variantu. Būs vien kaut kas jāizdomā. Klausāmies laika ziņas un ceram uz saulaināku laiku, lai gan prognozes nepavisam nav iepriecinošas. Darbi stāv uz vietas, kā parādās labāks laiks, tā ķeram un grābjam, ko tik var. Toties nevaru sūdzēties par ražu dārzā, tā rādās ļoti laba. Gan jau kaut kā izdzīvosim, kā tik nav gājis, galvenais ir dzīvot un nestāvēt uz vietas.
18.07.2017.