No 29. janvāra līdz 1. februārim Latvijas Dabas muzeja konferenču zālē būs atvērta Latvijas Valsts Augļkopības institūta organizētā ābolu izstāde, kurā varēs aplūkot vairāk nekā 100 dažādu Latvijā audzētu ābolu šķirņu un hibrīdu. Izstādē būs arī "Iedzēnu" selekcionāra Rūdolfa Dumbrava selekcionēto ābeļu ziemas šķirņu āboli. Ābolu šķirņu ir ļoti daudz, bet mēs lepojamies ar "Iedzēnu" selekcionāru devumu. Ar R. Dumbrava līdzautorību šobrīd var saskaitīt 25 ābeļu un 6 bumbieru šķirnes, kam ir iedoti vārdi, kas jau ir reģistrētas.
Ar Goda doktora grādu
Rūdolfa Dumbrava devums ir novērtēts ar Latvijas Zinātņu akadēmijas piešķirto Goda doktora grādu. Kopš Iedzēnu augļkopības selekcijas saimniecības vairs nav, selekcionārs Rūdolfs Dumbravs dzīvo Sarkaņu pagasta zemnieku saimniecības "Poļvarka" īpašnieka, stādu audzētāja Ivara Svārpstona ģimenē. Daļa viņa radīto bumbieru, ķiršu, kolonābeļu, kā arī parastā vainaga tipa šķirņu aug "Poļvarkā", bet daudzas citas nodotas turpmākai izvērtēšanai un saglabāšanai Pūres Dārzkopības pētījumu centrā un Latvijas Valsts Augļkopības institūtā Dobelē. Rūdolfam Dumbravam būs 84 gadi, spēki ir jātaupa un ik dienu jārūpējas par veselību, bet vecmeistars par katru no selekcionētajām šķirnēm var sniegt to raksturojumu. Vaicāts par to, cik īsti šķirņu ir radīts, Rūdolfs Dumbravs saka: – Skaitu tikai tās šķirnes, kam ir autora apliecība, kas ir oficiāli apstiprinātas kā šķirnes. Tādas ir 25 ābeļu šķirnes un 6 bumbieru šķirnes.
"Iedzēnos" prasīja galarezultātu
Sirmais selekcionārs stāsta, ka augļu koku šķirņu radīšanā ieguldīts darbs, kas ir vairāk nekā pusmūža garumā: – Man šī ir trešā profesija. Sāku kā ierindas skolotājs, pēc tam – pie kuģu būvētājiem, tikai pēc tam nokļuvu "Iedzēnos". Strādājām kopā trīs selekcionāri. Tolaik nebija privātīpašuma, bet strādājām kā paši sev. Bija viegli darboties, jo neviens ar pātagu blakus nestāvēja. Plāns bija, taču neviens neskatījās, kā to pildām, nediktēja, kā strādāt, bet prasīja galarezultātu. Aleksandra Maizīša un Roberta Āboliņa vairs nav, bet "Iedzēnos" kopā strādājām. Maizīša mīļā kultūra bija saldie ķirši, un, kad aizgāju, ražoja visi hibrīdi, vajadzēja tikai atlasīt labākos. Pēc tam sāka arī ar ābelēm, bet mūžs bija par īsu. Āboliņš bija saimnieciskais direktors, piedalījās ābeļu un bumbieru krustošanā. Pēc "Iedzēnu" sabrukšanas daļa selekcijas materiāla nokļuva Pūres Dārzkopības pētījumu centrā, daļa – Valsts Augļkopības institūtā.
Ābeļu šķirnes – ar vārdiem
Rūdolfs Dumbravs nosauc šķirnes, kam ir dokumenti, un tās ir šķirnes: ‘Agra', ‘Ella', ‘Olga', ‘Atmoda', ‘Roberts', ‘Gita', ‘Baiba', ‘Andris', ‘Dace', ‘Uldis', ‘Zane', ‘Laine', ‘Duets' (pirmā kolonveida ābele, ko izvirzīja apstiprināšanai un arī apstiprināja), ziemas šķirne ‘Saiva', ‘Inese', ‘Daina', ‘Eksotika', ‘Joko'… Par šķirni ‘Edīte' ir saņemta pateicība franču valodā. – Uz Dobeli, uz augļkopības institūtu, bija atbraukuši augļkopji no Beļģijas, un viņiem bija iepatikusies tieši ‘Edīte'. Paņēma izmēģināšanai Beļģijā kalnu apgabalā, iegādājās licenci un tagad pavairo stādāmo materiālu. Arī man atsūtīja vienu apliecības variantu, – atceras Rūdolfs Dumbravs. – ‘Joko' iepatikās augļkopjiem no Dienvidāfrikas, viņi solīja, ka pirks licenci. Prieks par ‘Montu', kas ir vēlas ziemas šķirnes ābele, kuras āboli ļoti labi glabājas. Vienai garšīgai ābeļu šķirnei ir dots vārds ‘Madona' – aromātiski, saldeni gaiši dzelteni un sarkanīgi āboli, ziemas šķirne.
Saldummīļiem Ivars Svārpstons iesaka Dumbrava izveidoto hibrīdu D 12-94-16 ar saldeniem, sulīgiem, garšīgiem āboliem. Viņaprāt, tā varētu būt laba ziemas šķirne. No bumbieru šķirnēm ir iecienītas ‘Sēlija', ‘Vilma', ‘Latgale' u. c. Uz jautājumu par to, cik viegli vai grūti bija panākt, lai saņemtu šķirņu apliecības, Rūdolfs Dumbravs atbild: – Gods gan Dobeles augļkopības institūtam, gan Pūres Dārzkopības pētījumu centram, kas strādāja ar maniem materiāliem. Tas ir mērķtiecīgs kopdarbs, lai rezultātu noformētu līdz galam, kur daudz darījusi Valsts Augļkopības institūta vadošā pētniece, Dr. biol. Laila Ikase u. c.
"Poļvarkā" saimnieko bez ķīmijas
Savu stādaudzētavu "Poļvarka" Ivars Svārpstons izveidoja pirms divdesmit gadiem. Piecpadsmit gadu te dzīvo selekcionārs. Saimniecībā lepojas, ka ķīmiju nelieto, augļi ir ekoloģiski tīri, bet tiem nav tāda "tirgus skata", kā no Polijas ievestajiem. – Apzinos, ka Latvijā bez ķīmiskiem augu aizsardzības līdzekļiem labus ābolus izaudzēt nevar, tomēr mēs tos neizmantojam. Tāpēc koki mēdz slimot ar kraupi, smagus bojājumus nodara arī mizgrauži, – neslēpj ābeļdārza saimnieks. Ja padodas dāsna raža, līdzās priekam par skaistajiem augļiem ir arī rūpes par to izmantošanu. Izaudzēto pat nav, kur likt, jo no muižas laikiem saglabājies pagrabs nav liels. Taču, lai varētu pārdot vēlāk ziemā, augļiem nepieciešama pastāvīga uzglabāšanas temperatūra, – komentē Ivars Svārpstons, turpmāk vairāk izvēloties audzēt krūmmellenes.
Ābeļu auguma izvēle – stādītāju ziņā
No Rūdolfa Dumbrava selekcionētajām šķirnēm daļu piedāvā arī ZS "Poļvarka" Sarkaņu pagastā. Te aug šādas šķirnes: ‘Ella', ‘Agra', ‘Olga', ‘Atmoda', ‘Roberts', ‘Gita', ‘Edīte', ‘Dace', ‘Uldis', ‘Zane', ‘Monta', ‘Saiva', ‘Duets', ‘Madona'… Ļoti garšīgi un skaisti, koši āboli ir, piemēram, šķirnēm ‘Inese', ‘Baiba' un citām. Beidzamajā laikā tās ir ābeles uz puspundura auguma potcelmiem, un to stādus saimniecībā "Poļvarka" audzē jau vairākus gadus. – Šādi koki izaug 3-4 m augstumā, komercdārzos tiem veido zemākus (2,5-3 m) vainagus. Šiem potcelmiem ir plašāka un dziļāka sakņu sistēma, tāpēc parasti ābeles var iztikt bez balstiem. Pundurābelītes ir pārāk mazas, tām vajadzīgs balsts. Puspundurformas ābeles ir lielākas, un ļoti daudz kas ir atkarīgs no vainaga veidošanas – vai zarus palaižam debesīs vai tomēr sēdinām. Augļus var gaidīt tie, kas prot rīkoties ar dārznieka šķērēm. Daudz kas atkarīgs arī no mēslošanas un normēšanas. Ja vienā gadā būs milzīga raža, nākamgad ābelei spēka ražot var pietrūkt, – sarunā iesaistās Ivars Svārpstons. – Ja ļaus, lai aug viss, kas ir vainagā, tad beigās tur būs vairāk malkas, bet ābolu nebūs.
Stādaudzētavā "Poļvarka" ar ābolu ražu var lepoties katru gadu, bet tas ir atkarīgs arī no klimatiskajiem apstākļiem ziemā, kad var izsalt ziedu pumpuri.