Lai veicinātu ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu un apzinātu labas mežsaimniecības prakses piemērus privātajos mežos, meža īpašnieki tika aicināti pieteikt dalību konkursā „Sakoptākais mežs". Konkurss tika vērsts uz to, lai informētu sabiedrību par pozitīviem piemēriem privāto mežu apsaimniekošanā, veicinot sabiedrības izpratni par lauku kultūrvides saglabāšanu. 17. augustā žūrija viesojās Madonā.
Konkurss šogad notiek pirmo reizi, taču ir plānots, ka goda nosaukums „Sakoptākais mežs" turpmāk tiks piešķirts katru gadu. Latvijas Meža īpašnieku biedrības (LMĪB) valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks norādīja, ka šāda nominācija ir nozīmīga kā privātajiem meža īpašniekiem, tā arī vietējām pašvaldībām un sabiedrībai kopumā, jo tikai kopā ir iespējams izveidot sakoptu Latviju. No Madonas novada konkursa otrajā kārtā starp septiņiem labākajiem tika izvēlēts arī Reiņa Fjodorova īpašums „Barnekalns", kas atrodas Aronas pagasta Zelgauskā. Jaunais mežsaimnieks neslēpa savu izbrīnu par to, ka viņa darbs ticis šādi novērtēts.
– Domāju, ka mans īpašums vēl ne tuvu nav sakoptākais, bet stāsts par to, ko ir iespējams paveikt nepilnos divos gados, gan ir tā vērts. Iespējams, vēl kādam citam tā būs kā iedvesma, lai sāktu kaut ko darīt, – smaidot saka jaunais censonis.
Īpašums pieder Reiņa mammai, kas pati dzīvo Ņujorkā. Savukārt Reinis ir fotogrāfs un ikdienā atrodas Rīgā. Kad pirms diviem gadiem īpašuma tiesības pārgājušas Reinim, viņam gribējies ātrāk tikt no tā vaļā, jo neko daudz no mežsaimniecības un lauku dzīves viņš neesot sapratis.
– Sākām uz šejieni braukāt kopā ar draudzeni, un, kā par brīnumu, viņai te ļoti iepatikās. Tādēļ nolēmām, ka īpašums ir jāpatur un jāsāk kaut kas ar to darīt. Abi ar draudzeni pabeidzām Priekuļu tehnikuma Ērgļu struktūrvienībā motorzāģa operatora kursus. Katru sestdienu, svētdienu braucam uz šejieni un strādājam. Visos darbos viņa ir liels palīgs un ideju ģenerators, – lepni stāsta Reinis.
Pieteikt dalību konkursā varēja no šā gada 1. jūnija līdz 14. jūlijam. Varam lepoties ar to, ka arī no Madonas novada šā konkursa otrajā kārtā ir izvirzīts mūsu novadā esošais mežs. Konkursa mērķis ir apzināt labas mežsaimniecības prakses piemērus privātajos mežos, tādā veidā popularizējot ilgtspējīgu meža apsaimniekošanu.
Reini konkursam pieteica Ērgļu meža īpašnieku biedrība un tās vadītāja Biruta Nebare.
Pirmajā izbraukumā meža īpašumus vērtēja septiņi žūrijas locekļi: LMĪB valdes priekšsēdētājs Arnis Muižnieks, LMĪB Eiropas projektu vadītāja Ilze Silamiķe, Meža pētīšanas stacijas direktors Mārtiņš Līdums, Zemkopības ministrijas Meža resursu un medību nodaļas vadītāja Rita Benta, Latvijas Lauksaimniecības universitātes rektore Irina Pilvere, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe un Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe.
„Latvijas valsts mežu" padomes loceklis Arnis Muižnieks stāsta: – Šī ir pirmā diena, kad braucam skatīties mežus. Konkursam pieteicās un tika pieteikti kopskaitā divdesmit viens meža īpašnieks. Uz otro kārtu tika izvirzīti septiņi meža īpašnieki, līdz ar to Reinis jau savā ziņā ir uzvarētājs, jo tālākai izvērtēšanai tika atlasīti tikai tādi īpašumi, kuri īpaši izcēlās kādā no kritērijiem citu īpašumu starpā vai arī pats īpašnieks bija īpašs ar savu mežsaimniecības stāstu.
Viņš uzsver, ka šodien dzirdētais Reiņa stāsts un entuziasms viennozīmīgi esot kaut kas kolosāls un apbrīnas vērts. Pašlaik gan runāt par iespējām uzvarēt vēl esot grūti, jo jāapskata vēl ir pieci īpašumi.
– Man ļoti patika šī jaunā cilvēka pozitīvais skatījums uz lietām un lielais entuziasms, ar kādu viņš runāja par savu zemi un par to, kas vēl jāizdara. Pirms kāda laika, kad runāju ar saviem ārzemju kolēģiem, viņi bieži pieminēja terminu „ģimeņu mežsaimniecība", tad es to īsti neizpratu, jo pie mums nekas tāds vēl nav iegājies. Citur ir pieņemts, ka vienu īpašumu daudzus simtus gadu apsaimnieko viena ģimene, viņu acīs šim īpašumam ir ģimeniska vērtība, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē. Arī šeit, Reiņa īpašumā un iesāktajos darbos, es redzu sākumu ģimenes mežsaimniecībai. Ceru, ka viņa aizrautība un lepnums par to, ko viņš dara, augs augumā un ka ar laiku pienāks tāds brīdis, kad varēsim lepoties ar daudz vairāk ģimenēm, kuras piekopj šo ģimeņu mežsaimniecību, –
pauž Arnis Muižnieks.
Viņš arī norāda uz to, ka ir jāsaprot meža vērtības un jāsajūt tie augļi, kurus mežs nes. Arī pats Reinis sākumā minēja, ka tad, kad pirmo reizi izcirtis mežu, viņš neesot sapratis, kas ir noticis, jo meža vairs nav, bet tikai tad, kad iestādījis jaunaudzi un redzējis, kā viss aug, kā kociņi ir jākopj, viņš sapratis, ka izciršana neesot bijusi meža beigas, bet gan tā sākums.
Žūrijas locekle, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece lauku attīstības jautājumos Sniedze Sproģe stāsta, ka šāds projekts ir nepieciešams, lai redzētu to, ar cik dažādām metodēm ir iespējams kopt mežus.
– Mežsaimniecības mērķim ir jābūt vienam – lai tas nestu peļņu un baudu. Lai uz iekopto īpašumu var droši braukt un skatīties, kā arī forši atpūsties, bet, kā līdz tādam rezultātam tikt, ir jāļauj izvēlēties katram meža saimniekam pašam, – uzskatos dalās Sniedze Sproģe.
Taujāta par to, kam ir jāpievērš uzmanība meža sakopšanā, viņa min, ka vairāk jāpievēršas īpašumu plānošanai, ja ir kādas aizsargājamās teritorijas, ir jāseko līdzi tam, vai no tām nav kaut kas jāņem nost vai – gluži pretēji – jāliek klāt, jo, ja aizsargājamās vietas netiks koptas, tās tāpat aizies postā un pazudīs. Pašvaldību, valsts un meža īpašnieku līmenī ir jāvienojas par tām vietām, kurās cilvēki varētu iet pastaigāties un atpūsties, piemēram, mūsu pašu „Smeceres sila" sporta un atpūtas bāze esot izcila vieta, lai cilvēki varētu pavadīt laiku pie dabas. Ir jācenšas šādas vietas iekopt aizvien vairāk, ir jāatzīmē un jāvienojas ar īpašniekiem, ka tur netiks veikta mežizstrāde. Savukārt tā zona, kura vairs nav paredzēta lieliem cilvēku apmeklējumiem, ir jāatstāj īpašnieka ziņā un jāļauj ar to rīkoties pēc viņa uzskatiem.
– Pirmajā mežā, kurā viesojāmies, bija skaidri redzams, ka saimnieks īpašumu kopj jau krietni ilgāku laika posmu. Šeit mežs ir vairāk aizlaists un tik lielā platībā nav iespējams to ātri sakopt kopumā. Tomēr, mērķtiecīgi visu darot, var tālu tikt, un šeit tas lieliski pierādās, jo īsā laika posmā jau daudz ir paveikts. Un cilvēks, kurš bijis tik tālu no meža un lauku vides, ir izdarījis lielu darbu. Te arī parādās tas, cik daudz un dažādos veidos ir iespējams tikt pie kārotajiem rezultātiem, – norāda žūrijas locekle.
22.08.2017.