Viduslatvijas Lauku attīstības biroja rīkotajā seminārā "Videi draudzīga lauksaimnieciskā ražošana" bija tik daudz dalībnieku, ka Madonas patērētāju biedrības zāle bija par šauru.
Par bioloģiskās saimniecības sertifikāciju, prasībām bioloģiskajā ražošanā, sertifikācijas prasību izmaiņām 2010. gadā, sertifikācijai nepieciešamajiem dokumentiem stāstīja Sertifikācijas institūcijas "Vides kvalitāte" Salaspilī bioloģiskās lauksaimniecības ražošanas sertifikācijas programmas vadītājs Juris Grīnfelds.
– Bioloģiskajā lauksaimniecībā izmaiņas ir visu laiku, likumdošanā vispār situācija mēdz mainīties pat pa nedēļām, nevar atsaukties uz to, ka "pagājušajā gadā bija tā". Tāpēc ir gan jāgriežas pie lauku attīstības speciālistiem, gan informācija jāmeklē interneta mājas lapā www.videskvalitate.lv. Ja runā par vecām vai jaunām saistībām, kas uz jums attiecas, bieži vien zemnieki nezina, kurā brīdī ir uzsākuši saimniekot bioloģiski. Tas ir jānoskaidro, un to var pateikt Lauku atbalsta dienestā, ja nosauksit saimniecības reģistrācijas numuru. Viena lieta – jums ir iedots sertifikāts, otra – jums pienākas ES maksājumi, bet bieži vien kaut kas nav tā, kā vajag, un jūs varat ciest finansiālā jomā, – semināra aktualitāti pamatoja Juris Grīnfelds.
Jau pagājušajā gadā apgūta EK 834. un 889. regula, kas ir bioloģiskās lauksaimniecības noteikumi, pēc kuriem ir jāstrādā. Taču šajās regulās jau ir izmaiņas, kas skar akvakultūru – zivis varēs sertificēt. Pēc abām regulām ir pieņemti MK 485. noteikumi "Bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtība", kur ir pateikts, ko katra institūcija Latvijas valstī dara. PVD uzrauga pārtikas aprites ķēdē iesaistītos ražotājus, kontrolē uzņēmumus, to neatbilstību sertifikācijai. Otra valsts institūcija ir Valsts augu aizsardzības dienests, kas skatās sēklas un stādāmā materiāla apriti valstī.
Juris Grīnfelds minēja, ka Latvijā vēl ir nepietiekams bioloģisko sēklu fonds, tāpēc ir atļauts bioloģiskajās saimniecībās sēt konvenciāli audzētu sēklu, tikai līdz 15. aprīlim bija jāiesūta atļaujas pieteikums kādas izvēlētās šķirnes audzēšanai.
– Visi dokumenti, ko mēs no jums prasām, ir pamatoti likumdošanā, nav tā, ka mēs kaut ko prasām "no zila gaisa". Jūs taču varējāt arī neuzņemties saimniekot bioloģiski, ja tas ir par grūtu. Līgumam, kas noslēgts ar sertifikācijas institūciju, nav beigu termiņa, un, ja negribat vairs turpināt bioloģisko saimniekošanu, rakstiet iesniegumu, atsakieties no sertifikācijas. Vēl ir viena iespēja – ja ‘'savāra lielas ziepes", sertifikācija tiek pārtraukta. Toties uz sertifikāta pamata saimnieki saņem atbalsta maksājumus, kas ir vajadzīga lieta visiem zemniekiem. LAD, kas administrē un kārto maksājumu lietas, balstās uz 5 gadu ciklu. Sertifikācija ir vajadzīga, lai saprastu, ka process ir kontrolēts, tajā nav iespējamas kļūdas.
Pēc Jura Grīnfelda domām, bioloģiskie lauksaimnieki atrodas galvastiesu augstāk, jo viņi ir stipri mocīti ar sertifikāciju un prasībām. – Ja reiz izvēlējāties šo ceļu, tad nevajag uztraukties, ka tiek prasīts stingrāk, nekā no citiem.
Vecais saistību periods attiecas uz tiem, kas bioloģiski uzsāka saimniekot 2006. gadā, pēc 2010. gada varēs domāt – turpināt sertificēties vai pārtraukt. Otrais – zemnieki, kas uzņēmās saistības 2007.-2013. gadam.
Piedalījās arī Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības asociācijas (LBLA) izpilddirektore Mairita Blūma. Asociācija ir nodibināta 1995. gada 7. aprīlī un ir profesionāla organizācija, kas apvieno tīras vides saglabātājus, veidotājus, ražotājus un propagandētājus. Informācija par asociāciju atrodama arī internetā www.ekoprodukti.lv.
Visvairāk bioloģisko saimniecību specializējas augkopībā, arī gaļas lopkopībā, netradicionālajā lauksaimniecībā, mazāk – piena lopkopībā. Viena lieta ir izaudzēt bioloģisko produkciju, otra – to pārstrādāt un piedāvāt tirgū. Pārstrādes jomā ir vērojamas arī pozitīvas tendences: pašlaik Latvijā ir 57 pārstrādes uzņēmumi, kas ražo savu produkciju no bioloģiski izaudzētiem produktiem, tie galvenokārt ir mājražotāji. Ir labi piemēri arī uzņēmumos, piemēram, AS "Rīgas Dzirnavnieks" pagājušajā gadā uzsāka bioloģisko kviešu miltu ražošanu, bet SIA "Lāči" lielos apjomos uzsāka cept maizi no bioloģiskajiem miltiem. Līdz šim bioloģiskie lauksaimnieki visveiksmīgāk realizējuši graudus, kā arī dzīvus liellopus. Bioloģiskie lauksaimnieki vairāk sākuši nodarboties ar aitkopību, kā arī ar netradicionālo lauksaimniecību (piemēram, vairāk ierīko bioloģiski sertificētus briežu dārzus), pievēršas zāļu tējām. Ne tik laba situācija ir ar bioloģiskā piena realizāciju, tas bieži nonāk vienā katlā ar konvenciāli ražoto pienu. Tāpat ir problēmas iegādāties bioloģiski audzētu cūkgaļu, putnu gaļu un olas, savukārt bioloģiski ražotas lopbarības nav vispār. To zemnieki ieved no Vācijas un Polijas. Tikai 5% bioloģisko lauksaimnieku produkcijas realizē kā bioloģiski ražotu, viss pārējais šo zemnieku saražotais tiek realizēts kopā ar konvenciāli saražoto.
Uzaicinātā lektore – VSIA "Sertifikācijas un testēšanas centrs" Priekuļu bioloģiskās lauksaimniecības galvenā eksperte Vija Rāka – stāstīja par bioloģiskās lauksaimniecības uzraudzības un kontroles kārtību, nepieciešamajiem dokumentiem. Kā vienmēr par tiem, kas apstrādā zemi un produkciju audzē bez ķīmijas, domā SIA "Bioefekts", kas Latvijā ražo un piedāvā tādus pārbaudītus bioloģiskos preparātus kā "Biomikss", "Trihodermīns", "Nitragīns", "Azobakterīns", "Verticilīns", "Biokompostētājs" u. c. "Bioefekta" pārstāvji piedalījās arī bioloģisko lauksaimnieku sanāksmē Madonā.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto