Sarkaņu pagasta saimniecībā "Rītiņi" gadumijas svētku slieksnis pārkāpts, bet ikdienas darbi nemainās – turpinās, un tie ir tādi paši, kādi bija iepriekšējā gadā.
– Sācies 2015. gads. Kas gan mūs, lauku saimniekus, tajā sagaida? Protams, ka darbs, un tas ir skaidri zināms, – konstatē "Rītiņu" saimniece Aija Zeltiņa. Bioloģiskās saimniecības pamatnozare ir piena lopkopība, te ir izkopts 20 slaucamo govju ganāmpulks. Taču tas vēl nav viss. Ir uzdāvināta aita, vēl ir kazas, pīles, zosis, vistas, truši, rukši. Kā jau lauku saimniecībā – viss ir savas ģimenes iztikšanai, jo tuvākais veikals ir 5 kilometru attālumā. Bioloģiskā saimniecība ražo bioloģisko pienu, sadarbojas ar "Jēkabpils piena kombinātu".
Uz vaicājumu par nākamā gada simbolisko dzīvnieku, kas pēc ķīniešu horoskopa ir Kaza, Aija atklāj, ka saimniecībā dažas kaziņas tur ne jau tāpēc. Ja kāds prasa "Kam tev tās kazas?", viņa saka – veselībai. Savulaik kaimiņa zirgs tika izārstēts, dodot tam dziedniecisko kazas pienu. – No kazas piena gatavoju sieru. Protams, ka Zilās Kazas gads, kas sākas 19. februārī, tiem, kam mājās ir nākamā gada simbols, būs laimīgs, – ir pārliecināta "Rītiņu" saimniece.
Pēc saimnieces stāstītā top skaidrs, ka "Rītiņos" katrai dzīvajai radībai tiek atvēlēta sava vieta – ražošanai, sargāšanai, mīļumam, veselībai. Viena suņu meitene no patversmes paņemta, kaut Aijai labāk patīk kaķi.
Aija Zeltiņa pastāsta, ka ir dzimusi un augusi Sarkaņu pagastā. Biksēres dzīvoklī tagad dzīvo brālis, bet Aizkujā lauku saimniecība izveidota 1994. gadā. – Jau tolaik, kad dzīvojām Biksērē, bija govis, aitas un truši. Bioloģiskā piemājas saimniecība "Rītiņi" ir izveidota uz vīra Viļņa vecāku zemes – 21 ha, klāt nāk arī nomātā zeme.
Saimniece Aija atklāj, ka savulaik, mācoties Madonas vidusskolā, matemātikas skolotājas Irmas Saulītes iespaidā aizgājusi mācīties par fizikas un matemātikas skolotāju, bet studijas nepabeigusi. Tagad pati to sauc par nolaidību, bet piedzima bērns, vairāk citu rūpju studijas atvirzīja otrajā plānā. Aija Zeltiņa turpina: – Kas attiecas uz cipariem un skaitļiem, joprojām tos pārzinu, kaut saimniecības grāmatvedību uzticu kārtot profesionālam grāmatvedim, jo pašai nav iespējams gan strādāt saimniecībā, gan visam izsekot līdzi – katru gadu ir izmaiņas, arī jaunas deklarācijas, nodokļi. Sākas jaunais plānošanas periods, mainās kopējās lauksaimniecības politikas nosacījumi, arī bioloģiskajā lauksaimniecībā ir jāražo, vēl arī nāk dažādas pārbaudes.
Uz jautājumu par laikiem piensaimniecībā Aija Zeltiņa teic: – Kādi tik laiki nav bijuši! Sākumā pienu piegādājām "Cesvaines pienam", bet bija krīzes gadi, kad piena naudu nemaksāja, bija jāizlūdzas. Gāja traki. Taču pārdzīvojām visu, kaut naudas regulāri pietrūka. Kad "Cesvaines piens" pārskatīja neizdevīgos piena savākšanas maršrutus, tad mūs "atmeta", paglāba vien "Jēkabpils piena kombināts". Kad pagājušajā ziemā "Lazdonas piensaimnieks" aicināja uz tikšanos piena piegādātājus, kuri pienu ar starpniekiem piegādā Lietuvai, piedalījos. Mums kā bioloģiskā piena ražotājiem ir svarīgi realizēt bioloģisko pienu, pieteicos, bet… nepaņēma. Vēlāk atkal sākās Krievijas embargo izraisītā krīze, un piena iepirkuma cenas samazināja. Piena naudas samazinājums ir jūtams, īpaši, ja jāatmaksā kredīti, bet izvelkam.
— Bērni strādā, iztiek paši, kad vajag, atbalstām cits citu, kā varēdami. Ikdienā strādājam abi ar vīru Vilni. Kolhoza laikos vadīju komjauniešus, pastrādāju arī tautas namā, vīrs — pārzina tehniku, šoferis, — piebilst Aija Zeltiņa.
“Rītiņu” saimniece kā labu iespēju zināšanu papildināšanai lauksaimniecībā min semināru apmeklēšanu. Tur var satikt arī citus īpašniekus, uzzināt jaunāko informāciju. Viņa ir arī Madonas Lauksaimnieku apvienības biedre.
Stāstot par investīcijām saimniecībā, Aija Zeltiņa precizē: — Lielos projektos neesam iesaistījušies, īstenoti mazāki, sākot ar “Standartu sasniegšanu”. Pasākumā “Lauku saimniecību modernizācija” iegādājāmies tehniku. Dēli teica, ka palīdzēs, un mēs strādājam visa ģimene. Kad ir lopbarības gatavošanas sezona, palīgi ir vajadzīgi visvairāk. Laukos darbaroku pietrūkst, bet ir veicies arī ar labiem, izpalīdzīgiem un saticīgiem kaimiņiem.
Aija ir sabiedriski aktīva jau kopš bērnības un jaunības laikiem. Arī tagad viņa izbrīvē laiku, lai dejotu tautas nama “Kalnagravas” deju kolektīvā “Senči”, un pašdarbība Sarkaņu pagastā ir ļoti augstā līmenī. — Kad darbi padarīti, vajag arī ko dzīvespriekam. Tagad jau nav tā, kā kolhoza laikos, kad visus pašdarbniekus izvadāja no mājām uz tautas namu. Nu visi reizi nedēļā atbraucam ar saviem auto, un deju kolektīvs — tas ir kā magnēts. Kad esi no mājas laukā, satiecies mēģinājumos, mājās pārrodies kā pavisam cits cilvēks. Kādreiz pozitīvas emocijas guvu, piedaloties lauku sieviešu apvienības “Nora” dibināšanā, toreiz daudz deva tikšanās ar Eleonoru Maisaku. Tagad iedvesmo Ligitas Tumanovas spējas uzmundrināt, izraut no ikdienas.
Joprojām Aija ir emociju pārpilna no Zeltiņu ģimenes kopā būšanas mirkļiem Ziemassvētkos, kad tika saskaitīti ne tikai 12 ēdieni, bet galds tika klāts 12 vietām. Pie galda — paši tuvākie un mīļākie cilvēki — bērni, vedeklas, znots, mazbērni. Zeltiņu ģimenē izaudzināti divi dēli — Ritvars un Ivars, meita Antra (tagad — Vasiļevska), pagaidām ir četri mazbērni. Meita dzīvo Koknesē, audzina Lauru un Luīzi, dēla Ritvara ģimene dzīvo Rīgā, audzina Tomu un Gustavu, Ivars vēl ir LLU students. — Bērni un mazbērni — tā ir mana bagātība, jo manta nāk un iet, bet turpinājums ir bērnos un mazbērnos, un katrai mātei savi bērni ir paši labākie, — atziņā dalās “Rītiņu” saimniece Aija Zeltiņa. Viņa atceras: — Ziemassvētkos mums bija jauki, mazbērni sniedza skaistu koncertu. Vecākais mazdēls pūš trombonu, vecākā mazmeita — saksofonu, jaunākā spēlē vijoli, bet jaunākais no visiem — dzied un plaukšķina. Vecākais dēls Ritvars savulaik arī mācījās mūzikas skolā akordeona spēli, bet nepabeidza.
Aija ir arī lieliska saimniece, gandrīz visu mājās gatavo pati, ja aicina, iet arī par godu saimnieci. — Esmu tāda nemācījusies saimniece. Vienkārši ir ļoti veicies, ka esmu satikusi labus cilvēkus, turklāt īstajā brīdī. Zaiga Norvele ir bijusi kā audžumāte. Sākumā gāju par palīdzi, bet nu jau vairākus gadus — kā saimniece, jo man ēst gatavošana patīk un padodas.
Vasarās, kad mazbērni uzturas laukos — “Rītiņos” pie vecmāmiņas, iesauktas par mammammu, tiek likti arī pie darba. — Ravēt gan īpaši nevienam nepatīk, bet ar stimulēšanu izdodas. Toties katram ir sava govs, savs mīļš lopiņš, trusēni, kaķēni, kazlēni, par ko rūpēties. Mazbērni mācās slaukt kazas, un galvenais, ka visiem ir, ko darīt. Saviem bērniem man varbūt tik daudz laika nebija, ko veltīt. Uzskatu, ka darbs ir bijis un būs, bet mazbērni ir doti uz kādu laiku. Viņi izaug, mainās ar katru gadu; gribas saglabāt saikni. Arī viņus saista mūsdienu tehnoloģijas, bet laukos vispirms ir jāpadara darbiņi.